Profesors Viktors Doļņiks, Zooloģijas institūta galvenais zinātniskais darbinieks; Krievijas ornitologu biedrības vice-prezidents; ASV, Vācijas un Nīderlandes ornitologu biedrību goda viesis, netic dievam. Viņa Dievs – dabīgā atlase. Viņa Bībele – iedzimtie dzīvnieku instinkti, kuri izskaidro cilvēka uzvedību daudz loģiskāk un detalizētāk, nekā Vecā un Jaunā Derība kopā.
KĀPĒC PĒRTIĶIEM IR BAILES NO ĢĒRBOŅIEM?
Vai mēs uzvedamies tāpat kā dzīvnieki?
Par 90%. To saka ģenētika un apstiprina bioloģija. Tai pašā laikā mēs sastāvam gan no jaunām programmām, gan vecām, kuras sen ir kļuvušas nevajadzīgas. Tās nekur nav pazudušas, bet glabājas dziļi zemapziņā, atavisma veidā, un bieži paskaidro to, kas mums šķiet neizskaidrojams.
Piemēram?
Piemēram, mūžīgo tēvu un dēlu problēmu. Pusaudžos, 14-15 gadu vecumā, it kā velns iemiesojas – sāk runāt pretī vecākiem, kļūst bezkaunīgi un rīkojās tā, ka vecāki saķer galvu.
Etologam šāda uzvedība ir saprotama. Daudziem dzīvniekiem iniciatīva ģimenes izjaukšanai ir uz jauno pleciem. Kad pienāk laiks, instinkti uzspiež tādu uzvedību, kura ir nepieņemama pieaugušajiem: paaugušies dzīvnieki pēkšņi pret tēvu sāk izturēties kā sveši pieauguši tēviņi, kaitinot un pat draudot viņam. Sadursmes atkārtojas un ģimene izjūk, jo vecāki vairs neatpazīst savus bērnus, bet bērni – savus vecākus. Cilvēku bērniem ieslēdzas tieši tā pati programma! Bet mūsu bērni 14-15 gados vēl ir pārāk atkarīgi no vecākiem gan juridiski, gan morāli, gan materiāli. Tas pastiprina konfliktu, jo dabas ieliktā programma nenostrādā līdz galam. Ja vecāki saprastu šo situāciju, tad pārdzīvotu šo periodu vieglāk.
Visiem mūsu ieradumiem, paražām un morālei ir dzīvnieku instinktīvā uzvedība. Kāpēc bērniem patīk šūpoles un dažādas atrakcijas, saistītas ar lidošanu, griešanos, pagriezieniem? Tāpēc, ka mūsu tālie senči dzīvoja kokos un brahiacijas programma – māka iešūpoties un lidot no zara uz zaru – nekur no mūsu smadzenēm nav pazudusi. Šī paša iemesla dēļ cilvēki ik pa laikam sapņo, ka krīt bezdibenī. Tas ir brahiatora pats šausmīgākais sapnis! Bet tas, ka mēs slīkstam – šis murgs mūs nebiedē. Nav nekāds brīnums: šī programma pērtiķiem, kuri no sākuma dzīvoja mežā, bet pēc tam savannā, nebija aktuāls. Starp citu, tā dēļ, mums – atšķirībā no daudziem dzīvniekiem – nav iedzimtas spējas peldēt.
Lūk, vēl piemērs – jūs nekad neesat aizdomājušies, kāpēc cilvēki izmisumā plēš sev matus uz galvas? Pērtiķa mazulis kopš dzimšanas karājas mātes vilnā ieķēries, jūtoties drošībā. Eksperimentu laikā, kad mātei mazuli atņēma, viņš krīt panikā, sāka kliegt un ieķērās pats savā vilnā: mammas nav, bet instinkts - ieķerties, nostrādā. Uz cilvēka ķermeņa vilnas nav. Tāpēc stresa situācijā viņš ieķeras tajā vilnā, kura vēl ir palikusi – matos.
Vai jūs neizbrīna tas, ka cilvēki, tādi atšķirīgi gaumes lietās, vienmēr ir vienoti divās lietās? Visiem, kā vienam, liekas smieklīgi un neglīti pērtiķi, bet apburoši brīnišķīgi - kaķu dzimtas dzīvnieki. Šeit darbojas divas dažādākas instinktu programmas. Pirmā programma – tuvu sugu etoloģiskā izolācija, kura neļāva tām savstarpēji krustoties. Piemēram, parastā kaija un mazā kaija - ārēji ir ļoti līdzīgas. Viņas pašas viena otru sajauktu, ja daba nebūtu pateikusi viņām priekšā dažādas uzvedības manieres. Parastā kaija satiekot citu, sveicina turot galvu taisni, bet mazā – paceļot knābi uz augšu. Parastā - nostājas blakus otrai paralēli, bet mazā – perpendikulāri utt. Kad pārī to dara divas dažādu sugu kaijas, izskatās, ka tās izmēdī viena otru. Tas ir dabas izdomāts – vienas sugas karikatūrās darbības citai sugai izraisa nepatiku. Paroles nesakrita, krustošanās nav iespējama. Tieši tāpēc mums pērtiķi šķiet ērmoti. Nostrādā tā pati programma: mazas atšķirības – ir smieklīgas un nepieņemamas.
Bet kāpēc mums visiem patīk kaķu dzimtas dzīvnieki? Šeit darbojas cita programma. Paši briesmīgākie plēsoņas virszemes primātiem ir tīģeris, leopards, pēc viņiem arī citi kaķu dzimtas dzīvnieki. Viņu ādas krāsa – dzeltena āda ar melniem plankumiem vai svītrām – visvairāk piesaista mūsu uzmanību ( to veiksmīgi izmanto reklāmā un ceļa zīmēs). Plēsoņa ir briesmīgs, tas ir skaidrs. Bet vai viņš ir pretīgs? Nē. Viņš ir apburoši skaists – tā nostrādā programma. Tā mums liek, ieraugot plēsoņu no droša attāluma, nebūt vienaldzīgam, bet uzmanīgi novērot to un pamatīgi izpētīt ienaidnieku. Tāpēc mēs nenovēršam, no saviem bijušajiem aprijējiem, acis.
Viens no veidiem, kā apmānīt nāvi – noslēgt ar to savienību. Padarīt to, kas tev draud, par savu aizstāvi. Paskatieties uz aristokrātu dzimtas ģerboņiem. Tie atspoguļo visas pērtiķu bailes. Kas tajos ir attēlots? Parasti – lauvas. Vēl arī ērgļi un čūskas. Nav nekāds brīnums: pēc kaķu dzimtas dzīvniekiem mūsu senči – vēl senākā sīku, koka, pērtiķu līmenī – visvairāk baidījās no plēsīgajiem putniem un čūskām. Tāpēc šie trīs veidi arī kļuva par pašiem izplatītākiem dievināšanas objektiem. Vai jūs esat kādreiz redzējuši ģerboni, kurā ir attēloti taurenis, kanārijputniņš vai krupis? Nē. Toties ģerbonī var ieraudzīt himeru – vienā aizbildņa ķermenī saliktas dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas. Himerā vienmēr ir daļa no lauvas, ērgļa un čūskas. Paskatieties uz grifonu - tas taču ir etoloģiski tīra himera, kurš iemieso uzreiz trīs iedzimtus primātu ienaidniekus. Pats sarežģītākais cilvēces kults visbiežāk izskaidrojas etoloģiski vienkārši. Piemēram, acs – masonu un Ēģiptes priesteru iemīļotais simbols. To var nosaukt - Visuredzošā acs vai Gora acs, pielikt klāt mistiku un pietīt filozofiju. Bet etologs vienkārši atgādinās, ka mežonīgajā dabā apaļa acs, kura skatās tumsā – vienmēr ir briesmu simbols. Ne jau velti acs – pats izplatītākais zīmējums uz tauriņa spārniem, tas ir dots viņai, lai uz mirkli paralizētu putnu un paspētu aizlidot. Šo simbolu izmanto pat indīgās čūskas: biedējot kobra saslienas, saplacina kaklu un parāda uz tā divas apaļas acis, bet cita čūska izveido aci no astes. Mūsos, kā jebkurā dzīvniekā, sēž ģenētiska programma „ visur meklē aci, baidies no acs”. Lūk, no kurienes saknes dziļi konspirētajam masonu simbolam.
Nevar izprast cilvēku, neizpētot viņa ģenētiskās saknes. Tas ir tas pats, kas mēģināt saprast cilvēces vēsturi pētot šodienas, vakardienas un aizvakardienas avīzes. Bioloģijai ir cits laika mērogs.
DARBS NEIZVEIDOJA NO PĒRTIĶA CILVĒKU
Ir zināms, ka jau 1956. gadā Jūs noliedzāt slaveno Engelsa apgalvojumu par darbu, kurš no pērtiķa izveidoja cilvēku. Pēc tam Jums uzstājīgi ieteica aizmirst par primātiem un pievērsties putniem. Vai Jūs joprojām nepiekrītiet Engelsam?
Kā gan es varu viņam piekrist? Lapsene, zemē iedējot olas, atrod akmeni un ar tā palīdzību notrombē zemi. Kalāns – jūras ūdris – akmeni izmanto kā ieroci, lai atvērtu gliemežvākus. Bet šis darbs nepadara viņus par cilvēkiem. Un kā strādā skudras - lapu griezējas! Izgriežot no lapām akurātas plāksnītes viņas aiznes tās uz skudru pūzni un tur, īpašās galerijās, siltās un mitrās, būtībā – siltumnīcās, uz lapām audzē sēnes, kuras ēd. Tāpat arī bebri, kuri darba procesa laikā parāda sevi kā malkas cirtēji, plostnieki, zemes racēji, hidroceltnieki un hidrologi. Speciālisti izskatot bebru meliorācijas plānus, saka, ka katru reizi, atkarībā no zemes reljefa un grunts – dzīvnieki atrod jaunus, netriviālus un optimālus risinājumus. Tie prasa gan zināšanas, gan arī dziļas radošās pārmaiņas. Bet arī tas nepadarīja bebrus par cilvēkiem.
Ja ne darbs, kas tad padarīja pērtiķi par cilvēku? Varbūt staigāšana uz divām kājām?
Šis kļūdainais iespaids ilgi noturējās: cilvēks tāpēc arī sāka staigāt uz divām kājām, lai atbrīvotu rokas priekš vāles un akmens vesera. 1974.gadā paleontologs H.Džohansons atrada Āfrikā, Afāras ieplakā cilvēkveidīgas būtnes skeletu, Afāras australopiteku. Savā vidū paleontologi to nosauca par Lūsiju. Tā bija ne tikai sensācija, tā bija revolūcija. Tika noskaidrots, ka Lūsija, kura dzīvoja trīs miljonus gadu atpakaļ, staigāja uz divām kājām. Un nevis kaut kā, bet pilnībā iztaisnojusies – tas bija vienīgais viņas pārvietošanās veids. Viņas smadzeņu apjoms nebija lielāks kā mūsdienu cilvēkveidīgajiem pērtiķiem – gorillām vai šimpanzēm. Un nekādus darba rīkus viņa neizgatavoja. No šī divkājainā pērtiķa izveidojās vesels atzars citu australopiteku. Tie visi staigāja uz divām kājām, bet darba rīkus neizgatavoja. Savu ceļu uz Zemes viņi uzsāka 8-10 miljons gadu atpakaļ. Tāpēc zinātniekiem nācās atteikties no domas, ka cilvēks sāka staigāt uz divām kājām, lai varētu strādāt. Runa – lūk kas cilvēku padarīja saprātīgu.
Bet dzīvniekiem arī ir valoda.
Nevajag sajaukt runu ar valodu. Valoda - tā ir jebkura signālu sistēma. Dažreiz ļoti sarežģīta, kā bitēm un skudrām. Bet tai nav galvenā – spējas izteikt konkrētu abstraktu domu. Kāpēc viena no cilvēka sugām līdz tam aizdomājās ir liela mīkla. Jo ir sanācis tā, ka: kādu laiku mūsu senči runāja valodā, kas nav sarežģītāka, kā papagaiļiem. Pēkšņi uzradās cilvēka suga, kura kaut kādā dīvainā veidā sāka izmantot sekundārus signālus, tas ir apguva runu. Es jums teikšu, tas tiešām ir brīnums. Parādījās instruments, ar kura palīdzību mēs ieguvām iespēju piepildīt savu galvu ar zināšanām – ne tikai ar savām, bet arī ar svešām. Kļuva iespējams nodot lielus informācijas apjomus no paaudzes uz paaudzi. Tā cilvēka suga, kas to izgudroja, uzreiz paveica gigantisku lēcienu attīstībā un atrāvās no citām radniecīgām sugām.
Ko nozīmē „ viena no cilvēka sugām”? Cilvēks – tas arī ir cilvēks.
Cilvēces vēsture – nav tā precīzā shēma, kura uzzīmēta skolas bioloģijas grāmatā, bet ilgs, līkumains un daudzējādā ziņā nejaušs ceļš, kurš kaut kādu iemeslu dēļ izcēla vienu līniju no cilvēkveidīgo vides pāri visām citām. Paralēli daudzas citas līnijas arī sāka iet pa šo ceļu, bet tika izbrāķētas dabiskajā atlasē. Pirmais to saprata Darvins. Bija, piemēram, viena no taisni stāvošo cilvēku sugām, kura pusmiljona gadu laikā darināja vienus un tos pašus akmens ieročus, necik tos nepilnveidojot. Tā saucamā ašelas tehnika. Miljons gadu atpakaļ, ašelas tehnikas pārzinātāji, pārcēlās no austrumu Āfrikas uz citām teritorijām – to mirstīgās atliekas ir atrastas gan Marokā, gan Taizemē, gan Ķīnā, gan Javas salās. Un visur viņi izgatavoja vienus un tos pašus ieročus, neuzlabojot tehniku. Dabiskā atlase izbrāķēja tos 500 tūkstošus gadus atpakaļ un tie izmira.
Bija neandertālieši, kuri izskatījās spēcīgāki un masīvāki par mūsdienu cilvēku, viņu smadzenes svēra ne mazāk par mūsējām. Viņi izdarīja ļoti daudz, lai kļūtu par cilvēkiem – apguva uguni, medības uz lieliem dzīvniekiem, radīja pirmos mākslas darbu un pat reliģijas aizmetņus. Kas kļuva par izšķirošo: neizturot konkurenci ar saprātīgo cilvēku, neandertālieši izmira. Tie nav mūsu senči – viņu DNK nesakrīt ar mūsējo. Šī ir viena no cilvēku sugām, kuru darba izbrāķēja.
DZIMTENES MĪLESTĪBA – KATRA PAVIĀNA SVĒTS PIENĀKUMS
Bet jūs, kā darvinisma piekritēju, nemulsina tas, ka biologi joprojām nav atraduši starpposmu?
Nemaz nemulsina. Tāpēc, ka etoloģija visu paskaidro pat bez pārejas posma. Paskatieties, kā karo pērtiķi – jums pazudīs šaubas, no kā cēlies cilvēks. Piemēram, paviāni – viņi, kā arī cilvēka senči, dzīvoja savannā. Paviānu bars pārgājiena ierindā – tā ir kopija cilvēku kājnieku pirmskaujas kārtībai. Centrā, kur ir droši, iet dominanti – bara patriarhi, tiem apkārt mātītes ar mazuļiem. Pašā priekšā iet kaujas avangards – subdominanti, jaunie tēviņi. Aizmugurē – aizsegums no trešā ranga tēviņiem, kuri ir vājāki. Ja kaut kas notiksies, kurš saņems pirmo triecienu? Bērnu karš – primātu sugas pazīme! Neviens cits dzīvnieks tā nedara. Pie bizoniem par visu baru sitās tikai pieredzējuši buļļi, mežacūkām – sirmie vepri ar dzeltenajiem ilkņiem u.t.t. Un tikai cilvēki un pērtiķi sūta kaujā jauniešus. Pie mums karadienestā iesauc no 18 gadiem. Jūs piekrītat, ka viņus ir grūti nosaukt par pieredzējušiem tēviņiem?
Bet mums ar dzīvniekiem ir dažādāki motīvi karam.
Es tā neteiktu! Ja jūs runājat par dzimtenes aizsardzību, kad katrs etologs apstiprinās: dzimtenes mīlestība – tīri dzīvnieciskas jūtas. Pieķeršanās vietai, kur tu esi izaudzis, ir raksturīga visiem teritoriālajiem dzīvniekiem, bet primāti – tieši tādi arī ir. Sava bara teritorijas aizsardzība – katra paviāna, babuīna vai makakas svēts pienākums. Interesanti, ka zvērs, kurš ielauzies svešā teritorijā, instinktīvi jūtās vainīgs. Tas viņu stindzina, tāpēc, ka dzīvnieku pasaulē svešinieku, pat ja tas ir ļoti spēcīgs, vairumā gadījumu uzvar teritorijas saimnieks. Cilvēkiem šis noteikums arī darbojas. Sporta statistika sen ir pamanījusi: ciemiņi parasti zaudē spēli laukuma saimniekiem. Nav nekāds brīnums: viņi ir pārkāpuši teritorijas likumu.
Sanāk, ka dzīvniekiem ir morāle?
Protams, ka ir. Tā ir iedzimto aizliegumu kopums, aizliedzot noteiktos gadījumos izpildīt parastās programmas. Turklāt darbojas šāds likums: stipram dzīvniekam – stipra morāle, vājam dzīvniekam – vāja morāle. Jo spēcīgāk bruņots dzīvnieks, jo vairāk viņam ir iedzimto aizliegumu un jo precīzāk tie tiek ievēroti. Piemēram, tādiem stipriem dzīvniekiem, kā lācis, lauva, alnis vai indīgā čūska, pats pirmais aizliegums – nogalināt sev līdzīgo. Diviem odzes tēviņiem – tās ir sacensības, kurš izstiepsies augstāk. Vienlaicīgi viņi cenšas nogrūst viens otru, tādējādi pazemojot. Bet galvenais viņu ierocis – mute ar indes zobu – aizliegts. Odzes tēviņi ir tik pārliecināti par noteikumu ievērošanu cīņas laikā, ka var pagriezt pakausi pretiniekam, nebaidoties no kodiena. Lauvas kroņa sitiens – sāna sitiens ar ķepu pa mugurkaulu. Ar to lauva viegli salauž muguru vērsim, bet ar līkajiem nagiem viņš vēl ievelk milzīgu rētu sānā. Bet ja lauva cīnās ar citu lauvu – neviens no viņiem nepielieto savu nāvējošo sitienu. Viņi vienkārši sit viens otru ar nagiem pa ausīm: tas ir sāpīgi, bet nav nāvējoši. Briedis aizsargājoties ir spējīgs savam ienaidniekam uzšķērst sānu. Tomēr cīņā ar citu briedi, tas sitīs tikai pa ragiem. Vai arī, saāķējot ar viņu ragus, pacentīsies piespiest to atkāpties. Kaujas troksnis ir dzirdams visā mežā, bet sāncenši paliek dzīvi.
Bet balodis noknābs citu balodi – vienkārši. Kā vāji bruņotai radībai, viņam ir vāja morāle: gandrīz nav iedzimto aizliegumu. Tāds pats, vāji bruņots – pēc dabas – dzīvnieks ir cilvēks. Tāpēc viņam nav iedzimto aizliegumu kautiņā. Dabiskā atlase pieņēma, ka tie nav vajadzīgi: ar plikām rokām var uzsist aci pretiniekam, vai salauzt roku, bet ir grūti nogalināt. Daba taču nevarēja uzminēt, ka cilvēks izgudros ieročus – un kļūs par vienu no vislabāk apbruņotajām radībām uz Zemes, kurš nogalinās sev līdzīgos. Slikti, kad saprāts nav ierobežots ar instinktu.
Starp citu, tas nezināmais psihologs, kurš nodiktēja Bībeli, daudzus gadsimtus atpakaļ, droši, ka zināja par cilvēka dzīvniecisko izcelsmi. Un tāpēc noformulēja vienu no svarīgākajām baušļiem: „ Ja tev iesita pa vienu vaigu – pagriez otru”.
Klausieties, daudz filozofu un teologu nevar to viennozīmīgi izskaidrot...
Filozofi nevar, bet vilks var. Vai zināt, ko dara jebkurš stiprs dzīvnieks, kurš ir zaudējis cīņā? Vilks, lauva vai briedis pēkšņi atlec no uzvarētāja un nostājas pret to ar sānu, pašā ērtākajā pozā nāvējošajam sitienam. Priekš kam? Tā dabiskā atlase atrada spīdošu risinājumu, kā apstādināt cīņas karstumā dzīvnieku un nedot viņam iespēju pārkāpt iedzimto aizliegumu. Lūk mans neaizsargātais sāns, tev atliek izdarīt tikai vienu sitienu. Bet tieši to – uzvarētājs nevar izdarīt – un mirklī atdziest. Cilvēkiem arī ir šī instinktīvā programma – plēst uz sevis kreklu, atkailināt krūtis, atsegt sirds rajonu un kliegt: „Šauj!” Dažreiz nostrādā. Bet reti. Jo mūsu morāle joprojām ir vāja dzīvnieka morāle, maitēdāju un līķēdāju.
Nevaru klusēt! Ja jau, kā jūs pats sakāt, parakāties savos instinktos, tad katrs trešais atklās sevī mednieka instinktu. Kādi maitēdāji? Mēs esam plēsoņas!
Cilvēks uzsāka savas gaitas uz zemes, aizņemot vienīgo ekoloģisko nišu – savācēja nišu. Mednieka nišā tas ielēca daudz vēlāk, izveidojot ieročus – ko daba absolūti nebija paredzējusi. Beigtas zivis, atliekas no plēsoņu galda, moluski, pumpuri, jaundzinumi, ogas, rieksti, tārpi, kukaiņi – lūk kāds ir savācēja racions. Tas dod par sevi ziņu vēl pat šodien, mūsu nosliecē ēst sasmakušus produktus. Katrai tautai racionā ir ēdiens, kura pagatavošanā tiek izmantoti sasmakuši vai saskābuši produkti. Frančiem – rokforas siers, islandiešiem – sasmakusi vaļu gaļa, ķīniešiem – sasmakušas olas, krieviem – skābi kāposti... Parādiet man plēsoņu, kurš ēdīs ēdienu ar puvuma smaku! Kādi mēs plēsoņas? Plēsoņu nevajag apmācīt medībām. Lūsis instinktīvi zina, kā tam lekt no koka uz upuri, kur kost, lai nogalinātu uzreiz un droši. Lauvai nevajag mācīt tās nāvējošo sitienu, ar kuru tā pārlauž sprandu. Tikko piedzimis pitons jau zina, kā žņaugt. Bet cilvēks instinktīvi, nedomājot, zina tikai to, ko visi savācēji: vākšanu.
Starp citu, Āfrikas savannā līķu ēšana nav trula nodarbošanās. Pārāk daudz konkurentu, kuri spējīgi atrast līķi ātrāk par cilvēku. Ja ar savākšanu var nodarboties pa vienam, tad līķēšana ir kolektīva nodarbošanās. Pieskriet līķim vajag barā, to ielenkt aplī, ātri sadalīt un aiznest. Ziņa par līķa parādīšanos bija negaidīta – grupas dalībniekiem bija jāuztur sakari lielā attālumā un jānodod sarežģīta informāciju.
PRIMĀTI UN SOCIĀLISMS
Ir zināms, ka vara sabojā cilvēku. Šī īpašība ir tikai mūsu, cilvēku?
Etologi veica eksperimentu. Izvēlējās vistu kūtī pašu bailīgāko gaili un pielīmēja viņam lielu porolona sarkanu seksti. Un tavu brīnumu! Viņu ne tikai pēkšņi pārstāja knābāt citi gaiļi, bet sāka izrādīt cieņu, sāka pieglaimoties viņam. Kāpēc tas notika? Tas notika tāpēc, ka gaiļiem sekstes lielums liecina par viņa testosteronu līmeni, kā arī par agresivitātes līmeni. Agresīvs gailis vienmēr ir dominants. No sākuma porolona sekstes īpašnieks nobrīnījās, kāpēc neviens viņu neapbižo. Tad ātri atguvās un kļuva bezkaunīgs. Kādreizējais vistu kūts atbira sāka knābāt un pazemot bijušos ienaidniekus, turklāt darīja to daudz rupjāk un cietsirdīgāk, nekā to darīja parastie, dabīgie dominanti. Viss kā pie cilvēkiem – „sešinieks”, pārvērsts par „noteicēju”, parāda sevi kā īstu sadistu.
Cilvēks nevar ar pielīmētu seksti iegūtu cieņu...
Mums ir citas regālijas, kuras runā par nesēja varas pakāpi ( līdz ar to arī par agresiju). Uzvelciet gļēvulim ģenerāļa mundieri – un viņu sāks godāt kā svarīgu personu. Starp citu, cepures karavīriem ar augstu virsu ir šūtas precīzi atbilstošas dzīvnieku instinktiem. Dzīvnieku pasaulē viss ir ļoti konkrēti: kurš ir garāks, tas arī ir stiprāks. Tieši tāpēc gorillu vadonis vienmēr sēž augstāk par pārējo baru. Viņa vilna saceļas stāvus, ja viņš ir nikns, lai iegūtu pēc iespējas lielākus apjomus. Jau iepriekš minētajā eksperimentā ar gaili, zinātnieki rīkojās arī otrādāk: īstiem dominantiem aizlīmēja sekstes. Neskatoties uz savu kvalitāti, tie uzreiz nokļuva padibenē. Teikšu vairāk! Izmainot dominantam gailim sekstes izmēru, var dozēti mainīt viņa varas apjomu. Jo vairāk eksperimentatori dod putnam varu, jo agresīvāk tas uzvedas un jo vairāk tas terorizē padotos. Pielasot sekstes pēc izmēra, līdzīgi kā zvaigznes uz uzplečiem, etologi var nedēļas laikā izveidot vistu kūtī dzīvu armijas struktūras modeli vai baznīcas hierarhijas modeli un modelēt tās evolūciju.
Ja jau mēs runājam par agresiju... Kā ir tā sanācis, ka cilvēki agresīvus nolūkus apzīmē ar seksuāliem terminiem, kaut gan tiem nav nekāda sakara ar seksu?
Jūs par neķītriem lamu vārdiem? Šī lingvistiskā mīkla ir pilnīgi skaidra etologiem. Vīriešu sabiedrībai tik raksturīgie draudi par sodu ar dzimumaktu – ir no primātu pasaules. Tāds nu kuriozs notika evolūcijas laikā, ka daudziem bara pērtiķiem pavisam nejauši, izrādījās ārēji ļoti līdzīgas divas, pēc būtības ļoti atšķirīgas pozas. Tā poza, kurā četrāpus pārojās mātīte – balsts poza. Un poza, kurā padotais nostājas dominanta priekšā konflikta situācijā – vainīgā poza. Šīs divas pozas ir tik līdzīgas, ka arī paši pērtiķi tās viegli sajauc. Bieži, kad vājākais tēviņš nostājas pakļautā pozā dominanta priekšā, tas atbild attēlojot pārošanos. Pirmajam tas izskatās kā sods. Mātītes – pati pazemotākā daļa pērtiķu sabiedrībā, tās kotējas viss zemāk. Parasta aina: paviāns – dominants, sēž paaugstinājumā un vada savu baru ar mīmikas un žestu palīdzību, piedraud ar kulaku ( pārtrauc, savādāk piekaušu!) vai rādot ar pirkstu uz vainīgo, sit ar roku pa saviem dzimumorgāniem ( skaties, nostāsies man pazemošanas pozā). Visi šie žesti ir arī vīriešiem. Un visi tie nozīmē ranga pārākumu. Bet cilvēks pārvalda arī sarunu valodu. To arī sāka pielietot ar to pašu mērķi. Tieši šī iemesla dēļ vīrieši var apieties tikai ar neķītriem lamu vārdiem.
Paviāns, kurš pārvalda savu baru no paaugstinājuma, - kas tas ir, monarhija?
Nē, monarhija visdrīzāk ir gorillām. Tur vienmēr baru pārvalda vecākais tēviņš ar sirmu muguru. Es, tiesa, nosauktu to par patvaldību, nevis par monarhiju, jo viņš nenodod savu varu pēcnācējiem. Valda viņš viegli, bez vētrām un revolūcijām, tāpēc, ka pārējie tēviņi draudzīgas apvienības neveido, visi atrodas viens otra hierarhiskajā pakļautībā. Vispār pie primātiem var atrast visas varas formas, kuras ir cilvēkiem. Paviāniem, augstumā sēž nevis viens, bet vairāki veci paviāni ar sirmām krēpēm. Kaut kad jaunībā viņi ilgi un neatlaidīgi cīnījās par dominēšanu savā vecuma grupā un jau sen secināja, ka viens otram nepiekāpsies. Izveidojot apvienību, viņi kolektīvi cīnījās par katru jaunu pakāpi barā. Tagad viņu galvenā problēma – noturēt spiedienu no spēkā pieaugušajiem subdominantiem. Pa vienam viņi to nevar paveikt, tādēļ arī turas kopā.
Tieši kā padomju Politbirojs.
Tā arī ir. Skatoties no cilvēku uzvedības puses, tas izskatās pārdomāti un pat viltīgi. Īstenībā tā ir instinktīva viltība. Paļaujoties uz to, dažiem izdevās saglabāt varu, pat esot vecuma marasma stāvoklī... Bet nu atgriezīsimies pie pērtiķiem. Makakiem – pie varas ir paši sliktākie. Cīņa par dominēšanu nav tik nežēlīga, bet tikai tāpēc, ka viņu dominantiem nav vajadzīgi sabiedrotie. Lieta tāda, ka makakiem ir viena ļoti slikta instinktīvā programma – tiklīdz dominants sāk sodīt kādu no padotajiem, tā visi pārējie steidzas viņam palīgā. Kliedz, met ar kallu nosodītajam. Tā ir pāradresētā agresija, kura ir uzkrājusies baidoties no dominanta. Tā vienmēr tiek pāradresēta uz kādu, kurš ir vājāks. Tā kā makaku dominantam vajag tikai parādīt vainīgo, pārējais bars viņu sodīs.
Kādas pazīstamas ainas! Vai nav kādi pērtiķi, kas ceļ komunismu?
Bija tādas aizdomas dažiem 19 gadsimta domātājiem, kad par pērtiķu dzīvi gandrīz nekas nebija zināms. Toreiz, kāds ieminējās, ka primāti dalās ar ēdienu. Ahā, iesaucās domātāji, tas taču ir cilvēka senču taisnīgas sadales sabiedrības modelis. Īstenībā, bara hierarhijas augšā esošie pērtiķi nekad neatdod savām rokām iegūto, citam pērtiķim. Viņi atdod tikai to, ko ir atņēmuši citam – ko nevar apēst, nākas vai nu izmest vai nu atdāvināt. Pērtiķu vadoņi apdāvina savus „ sešiniekus”, vairākas reizes iedodot un atņemot vienu un to pašu dāvanu. Tās nav rūpes par tuvāko, bet gan veids, kā likt sajust savu pārākumu. Etologi veica šādu eksperimentu. Iemācīja, aplokā dzīvojošiem paviāniem, atvērt aizslēdzamu lādi. Dominanti uzreiz pārstāja dalīties un sāka visu krāt lādē. Izdalīja visiem paviāniem pa lādei. Dominants uzreiz visas lādes savāca sev.
Otrs eksperiments ir vēl labāks. Pērtiķus iemācīja, raustot kloķi, nopelnīt žetonus, ar kuru palīdzību var automātā saņemt to, kas aizlikts aiz stikla. Sabiedrība uzreiz noslāņojās. Vieni pelnīja žetonus, citi diedelēja pie automāta. Dominanti aplaupīja gan vienus, gan otrus, kā arī ātri aptvēra, ka atņemt žetonus, kurus var paslēpt aiz vaiga, ir izdevīgāk, nekā produktus no automāta. Darbarūķi sākumā sadalījās divos veidos: vieni cītīgi strādāja un krāja žetonus, tērēja ekonomiski. Citi – kā nopelnīja žetonu, tā uzreiz izņēma produktus un apēda. Pēc kāda laika darbarūķi – krājēji, kurus aplaupīja dominanti, krita izmisumā un arī sāka strādāt tikai tik daudz, lai nopelnītu vienu žetonu un uzreiz to izmantoju. Šie un citi pētnieki pierādīja, ka primāti komunismu neceļ. Viņi vienmēr ceļ vienu un to pašu: reālu sociālismu.
Citiem vārdiem sakot – cilvēkiem komunisma nav, jo tā nav arī dzīvniekiem?
Tāpēc, ka tā nav primātiem, kuru instinktīvās programmas ir pārņēmis cilvēks. Bet dzīvnieku pasaulē komunisms ir! Tur patiešām īstenojas lozungs – „No katra pēc spējām, katram – pēc vajadzības”. Tieši šādā sistēmā dzīvo termīti, lapsenes, bites un skudras – sabiedrības dzīvnieki. Ja starp skudrām parādītos kāds indivīds, kurš ieteiktu brīvo uzņēmējdarbību, viņa ideja noteikti tiktu noraidīta. Par ko viņu uzskatītu pārējās skudras? Par utopistu!
Rodas jautājums: kāpēc mums no visām programmām tika tās pašas sliktākās?
Atbildi atrada ģenētiķis Davidenkovs, jau 1940. gada beigās. Bioloģiskā evolūcija no pērtiķa uz cilvēku, pēdējā etapā, bija ļoti strauja un nebūt ne taisna. Dabiskā atlase risināja daudz jaunus uzdevumus, pat tādus, kas bija uzrakstīti tikai melnrakstā. Ja cilvēks joprojām evolucionētu, kā parasts bioloģisks veids, visi risinājumi galu galā tiktu atrasti, noslīpēti, viss liekais aizvākts. Bet bioloģiskās evolūcijas laikā notika kas neparedzams. Iemācoties runāt, cilvēks apstādināja dabisko atlasi. Tā rezultātā, palika neatrisinātas pretrunas starp daudziem instinktiem, kuri atrodas pamatā uzvedībai ģimenē, sabiedrībā un dzimumattiecībās. Mūsu problēma – tajā, ka mēs pārāk ātri kļuvām par cilvēkiem.
Žurnāls „Patrons”, oktobris 2008
KĀPĒC PĒRTIĶIEM IR BAILES NO ĢĒRBOŅIEM?
Vai mēs uzvedamies tāpat kā dzīvnieki?
Par 90%. To saka ģenētika un apstiprina bioloģija. Tai pašā laikā mēs sastāvam gan no jaunām programmām, gan vecām, kuras sen ir kļuvušas nevajadzīgas. Tās nekur nav pazudušas, bet glabājas dziļi zemapziņā, atavisma veidā, un bieži paskaidro to, kas mums šķiet neizskaidrojams.
Piemēram?
Piemēram, mūžīgo tēvu un dēlu problēmu. Pusaudžos, 14-15 gadu vecumā, it kā velns iemiesojas – sāk runāt pretī vecākiem, kļūst bezkaunīgi un rīkojās tā, ka vecāki saķer galvu.
Etologam šāda uzvedība ir saprotama. Daudziem dzīvniekiem iniciatīva ģimenes izjaukšanai ir uz jauno pleciem. Kad pienāk laiks, instinkti uzspiež tādu uzvedību, kura ir nepieņemama pieaugušajiem: paaugušies dzīvnieki pēkšņi pret tēvu sāk izturēties kā sveši pieauguši tēviņi, kaitinot un pat draudot viņam. Sadursmes atkārtojas un ģimene izjūk, jo vecāki vairs neatpazīst savus bērnus, bet bērni – savus vecākus. Cilvēku bērniem ieslēdzas tieši tā pati programma! Bet mūsu bērni 14-15 gados vēl ir pārāk atkarīgi no vecākiem gan juridiski, gan morāli, gan materiāli. Tas pastiprina konfliktu, jo dabas ieliktā programma nenostrādā līdz galam. Ja vecāki saprastu šo situāciju, tad pārdzīvotu šo periodu vieglāk.
Visiem mūsu ieradumiem, paražām un morālei ir dzīvnieku instinktīvā uzvedība. Kāpēc bērniem patīk šūpoles un dažādas atrakcijas, saistītas ar lidošanu, griešanos, pagriezieniem? Tāpēc, ka mūsu tālie senči dzīvoja kokos un brahiacijas programma – māka iešūpoties un lidot no zara uz zaru – nekur no mūsu smadzenēm nav pazudusi. Šī paša iemesla dēļ cilvēki ik pa laikam sapņo, ka krīt bezdibenī. Tas ir brahiatora pats šausmīgākais sapnis! Bet tas, ka mēs slīkstam – šis murgs mūs nebiedē. Nav nekāds brīnums: šī programma pērtiķiem, kuri no sākuma dzīvoja mežā, bet pēc tam savannā, nebija aktuāls. Starp citu, tā dēļ, mums – atšķirībā no daudziem dzīvniekiem – nav iedzimtas spējas peldēt.
Lūk, vēl piemērs – jūs nekad neesat aizdomājušies, kāpēc cilvēki izmisumā plēš sev matus uz galvas? Pērtiķa mazulis kopš dzimšanas karājas mātes vilnā ieķēries, jūtoties drošībā. Eksperimentu laikā, kad mātei mazuli atņēma, viņš krīt panikā, sāka kliegt un ieķērās pats savā vilnā: mammas nav, bet instinkts - ieķerties, nostrādā. Uz cilvēka ķermeņa vilnas nav. Tāpēc stresa situācijā viņš ieķeras tajā vilnā, kura vēl ir palikusi – matos.
Vai jūs neizbrīna tas, ka cilvēki, tādi atšķirīgi gaumes lietās, vienmēr ir vienoti divās lietās? Visiem, kā vienam, liekas smieklīgi un neglīti pērtiķi, bet apburoši brīnišķīgi - kaķu dzimtas dzīvnieki. Šeit darbojas divas dažādākas instinktu programmas. Pirmā programma – tuvu sugu etoloģiskā izolācija, kura neļāva tām savstarpēji krustoties. Piemēram, parastā kaija un mazā kaija - ārēji ir ļoti līdzīgas. Viņas pašas viena otru sajauktu, ja daba nebūtu pateikusi viņām priekšā dažādas uzvedības manieres. Parastā kaija satiekot citu, sveicina turot galvu taisni, bet mazā – paceļot knābi uz augšu. Parastā - nostājas blakus otrai paralēli, bet mazā – perpendikulāri utt. Kad pārī to dara divas dažādu sugu kaijas, izskatās, ka tās izmēdī viena otru. Tas ir dabas izdomāts – vienas sugas karikatūrās darbības citai sugai izraisa nepatiku. Paroles nesakrita, krustošanās nav iespējama. Tieši tāpēc mums pērtiķi šķiet ērmoti. Nostrādā tā pati programma: mazas atšķirības – ir smieklīgas un nepieņemamas.
Bet kāpēc mums visiem patīk kaķu dzimtas dzīvnieki? Šeit darbojas cita programma. Paši briesmīgākie plēsoņas virszemes primātiem ir tīģeris, leopards, pēc viņiem arī citi kaķu dzimtas dzīvnieki. Viņu ādas krāsa – dzeltena āda ar melniem plankumiem vai svītrām – visvairāk piesaista mūsu uzmanību ( to veiksmīgi izmanto reklāmā un ceļa zīmēs). Plēsoņa ir briesmīgs, tas ir skaidrs. Bet vai viņš ir pretīgs? Nē. Viņš ir apburoši skaists – tā nostrādā programma. Tā mums liek, ieraugot plēsoņu no droša attāluma, nebūt vienaldzīgam, bet uzmanīgi novērot to un pamatīgi izpētīt ienaidnieku. Tāpēc mēs nenovēršam, no saviem bijušajiem aprijējiem, acis.
Viens no veidiem, kā apmānīt nāvi – noslēgt ar to savienību. Padarīt to, kas tev draud, par savu aizstāvi. Paskatieties uz aristokrātu dzimtas ģerboņiem. Tie atspoguļo visas pērtiķu bailes. Kas tajos ir attēlots? Parasti – lauvas. Vēl arī ērgļi un čūskas. Nav nekāds brīnums: pēc kaķu dzimtas dzīvniekiem mūsu senči – vēl senākā sīku, koka, pērtiķu līmenī – visvairāk baidījās no plēsīgajiem putniem un čūskām. Tāpēc šie trīs veidi arī kļuva par pašiem izplatītākiem dievināšanas objektiem. Vai jūs esat kādreiz redzējuši ģerboni, kurā ir attēloti taurenis, kanārijputniņš vai krupis? Nē. Toties ģerbonī var ieraudzīt himeru – vienā aizbildņa ķermenī saliktas dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas. Himerā vienmēr ir daļa no lauvas, ērgļa un čūskas. Paskatieties uz grifonu - tas taču ir etoloģiski tīra himera, kurš iemieso uzreiz trīs iedzimtus primātu ienaidniekus. Pats sarežģītākais cilvēces kults visbiežāk izskaidrojas etoloģiski vienkārši. Piemēram, acs – masonu un Ēģiptes priesteru iemīļotais simbols. To var nosaukt - Visuredzošā acs vai Gora acs, pielikt klāt mistiku un pietīt filozofiju. Bet etologs vienkārši atgādinās, ka mežonīgajā dabā apaļa acs, kura skatās tumsā – vienmēr ir briesmu simbols. Ne jau velti acs – pats izplatītākais zīmējums uz tauriņa spārniem, tas ir dots viņai, lai uz mirkli paralizētu putnu un paspētu aizlidot. Šo simbolu izmanto pat indīgās čūskas: biedējot kobra saslienas, saplacina kaklu un parāda uz tā divas apaļas acis, bet cita čūska izveido aci no astes. Mūsos, kā jebkurā dzīvniekā, sēž ģenētiska programma „ visur meklē aci, baidies no acs”. Lūk, no kurienes saknes dziļi konspirētajam masonu simbolam.
Nevar izprast cilvēku, neizpētot viņa ģenētiskās saknes. Tas ir tas pats, kas mēģināt saprast cilvēces vēsturi pētot šodienas, vakardienas un aizvakardienas avīzes. Bioloģijai ir cits laika mērogs.
DARBS NEIZVEIDOJA NO PĒRTIĶA CILVĒKU
Ir zināms, ka jau 1956. gadā Jūs noliedzāt slaveno Engelsa apgalvojumu par darbu, kurš no pērtiķa izveidoja cilvēku. Pēc tam Jums uzstājīgi ieteica aizmirst par primātiem un pievērsties putniem. Vai Jūs joprojām nepiekrītiet Engelsam?
Kā gan es varu viņam piekrist? Lapsene, zemē iedējot olas, atrod akmeni un ar tā palīdzību notrombē zemi. Kalāns – jūras ūdris – akmeni izmanto kā ieroci, lai atvērtu gliemežvākus. Bet šis darbs nepadara viņus par cilvēkiem. Un kā strādā skudras - lapu griezējas! Izgriežot no lapām akurātas plāksnītes viņas aiznes tās uz skudru pūzni un tur, īpašās galerijās, siltās un mitrās, būtībā – siltumnīcās, uz lapām audzē sēnes, kuras ēd. Tāpat arī bebri, kuri darba procesa laikā parāda sevi kā malkas cirtēji, plostnieki, zemes racēji, hidroceltnieki un hidrologi. Speciālisti izskatot bebru meliorācijas plānus, saka, ka katru reizi, atkarībā no zemes reljefa un grunts – dzīvnieki atrod jaunus, netriviālus un optimālus risinājumus. Tie prasa gan zināšanas, gan arī dziļas radošās pārmaiņas. Bet arī tas nepadarīja bebrus par cilvēkiem.
Ja ne darbs, kas tad padarīja pērtiķi par cilvēku? Varbūt staigāšana uz divām kājām?
Šis kļūdainais iespaids ilgi noturējās: cilvēks tāpēc arī sāka staigāt uz divām kājām, lai atbrīvotu rokas priekš vāles un akmens vesera. 1974.gadā paleontologs H.Džohansons atrada Āfrikā, Afāras ieplakā cilvēkveidīgas būtnes skeletu, Afāras australopiteku. Savā vidū paleontologi to nosauca par Lūsiju. Tā bija ne tikai sensācija, tā bija revolūcija. Tika noskaidrots, ka Lūsija, kura dzīvoja trīs miljonus gadu atpakaļ, staigāja uz divām kājām. Un nevis kaut kā, bet pilnībā iztaisnojusies – tas bija vienīgais viņas pārvietošanās veids. Viņas smadzeņu apjoms nebija lielāks kā mūsdienu cilvēkveidīgajiem pērtiķiem – gorillām vai šimpanzēm. Un nekādus darba rīkus viņa neizgatavoja. No šī divkājainā pērtiķa izveidojās vesels atzars citu australopiteku. Tie visi staigāja uz divām kājām, bet darba rīkus neizgatavoja. Savu ceļu uz Zemes viņi uzsāka 8-10 miljons gadu atpakaļ. Tāpēc zinātniekiem nācās atteikties no domas, ka cilvēks sāka staigāt uz divām kājām, lai varētu strādāt. Runa – lūk kas cilvēku padarīja saprātīgu.
Bet dzīvniekiem arī ir valoda.
Nevajag sajaukt runu ar valodu. Valoda - tā ir jebkura signālu sistēma. Dažreiz ļoti sarežģīta, kā bitēm un skudrām. Bet tai nav galvenā – spējas izteikt konkrētu abstraktu domu. Kāpēc viena no cilvēka sugām līdz tam aizdomājās ir liela mīkla. Jo ir sanācis tā, ka: kādu laiku mūsu senči runāja valodā, kas nav sarežģītāka, kā papagaiļiem. Pēkšņi uzradās cilvēka suga, kura kaut kādā dīvainā veidā sāka izmantot sekundārus signālus, tas ir apguva runu. Es jums teikšu, tas tiešām ir brīnums. Parādījās instruments, ar kura palīdzību mēs ieguvām iespēju piepildīt savu galvu ar zināšanām – ne tikai ar savām, bet arī ar svešām. Kļuva iespējams nodot lielus informācijas apjomus no paaudzes uz paaudzi. Tā cilvēka suga, kas to izgudroja, uzreiz paveica gigantisku lēcienu attīstībā un atrāvās no citām radniecīgām sugām.
Ko nozīmē „ viena no cilvēka sugām”? Cilvēks – tas arī ir cilvēks.
Cilvēces vēsture – nav tā precīzā shēma, kura uzzīmēta skolas bioloģijas grāmatā, bet ilgs, līkumains un daudzējādā ziņā nejaušs ceļš, kurš kaut kādu iemeslu dēļ izcēla vienu līniju no cilvēkveidīgo vides pāri visām citām. Paralēli daudzas citas līnijas arī sāka iet pa šo ceļu, bet tika izbrāķētas dabiskajā atlasē. Pirmais to saprata Darvins. Bija, piemēram, viena no taisni stāvošo cilvēku sugām, kura pusmiljona gadu laikā darināja vienus un tos pašus akmens ieročus, necik tos nepilnveidojot. Tā saucamā ašelas tehnika. Miljons gadu atpakaļ, ašelas tehnikas pārzinātāji, pārcēlās no austrumu Āfrikas uz citām teritorijām – to mirstīgās atliekas ir atrastas gan Marokā, gan Taizemē, gan Ķīnā, gan Javas salās. Un visur viņi izgatavoja vienus un tos pašus ieročus, neuzlabojot tehniku. Dabiskā atlase izbrāķēja tos 500 tūkstošus gadus atpakaļ un tie izmira.
Bija neandertālieši, kuri izskatījās spēcīgāki un masīvāki par mūsdienu cilvēku, viņu smadzenes svēra ne mazāk par mūsējām. Viņi izdarīja ļoti daudz, lai kļūtu par cilvēkiem – apguva uguni, medības uz lieliem dzīvniekiem, radīja pirmos mākslas darbu un pat reliģijas aizmetņus. Kas kļuva par izšķirošo: neizturot konkurenci ar saprātīgo cilvēku, neandertālieši izmira. Tie nav mūsu senči – viņu DNK nesakrīt ar mūsējo. Šī ir viena no cilvēku sugām, kuru darba izbrāķēja.
DZIMTENES MĪLESTĪBA – KATRA PAVIĀNA SVĒTS PIENĀKUMS
Bet jūs, kā darvinisma piekritēju, nemulsina tas, ka biologi joprojām nav atraduši starpposmu?
Nemaz nemulsina. Tāpēc, ka etoloģija visu paskaidro pat bez pārejas posma. Paskatieties, kā karo pērtiķi – jums pazudīs šaubas, no kā cēlies cilvēks. Piemēram, paviāni – viņi, kā arī cilvēka senči, dzīvoja savannā. Paviānu bars pārgājiena ierindā – tā ir kopija cilvēku kājnieku pirmskaujas kārtībai. Centrā, kur ir droši, iet dominanti – bara patriarhi, tiem apkārt mātītes ar mazuļiem. Pašā priekšā iet kaujas avangards – subdominanti, jaunie tēviņi. Aizmugurē – aizsegums no trešā ranga tēviņiem, kuri ir vājāki. Ja kaut kas notiksies, kurš saņems pirmo triecienu? Bērnu karš – primātu sugas pazīme! Neviens cits dzīvnieks tā nedara. Pie bizoniem par visu baru sitās tikai pieredzējuši buļļi, mežacūkām – sirmie vepri ar dzeltenajiem ilkņiem u.t.t. Un tikai cilvēki un pērtiķi sūta kaujā jauniešus. Pie mums karadienestā iesauc no 18 gadiem. Jūs piekrītat, ka viņus ir grūti nosaukt par pieredzējušiem tēviņiem?
Bet mums ar dzīvniekiem ir dažādāki motīvi karam.
Es tā neteiktu! Ja jūs runājat par dzimtenes aizsardzību, kad katrs etologs apstiprinās: dzimtenes mīlestība – tīri dzīvnieciskas jūtas. Pieķeršanās vietai, kur tu esi izaudzis, ir raksturīga visiem teritoriālajiem dzīvniekiem, bet primāti – tieši tādi arī ir. Sava bara teritorijas aizsardzība – katra paviāna, babuīna vai makakas svēts pienākums. Interesanti, ka zvērs, kurš ielauzies svešā teritorijā, instinktīvi jūtās vainīgs. Tas viņu stindzina, tāpēc, ka dzīvnieku pasaulē svešinieku, pat ja tas ir ļoti spēcīgs, vairumā gadījumu uzvar teritorijas saimnieks. Cilvēkiem šis noteikums arī darbojas. Sporta statistika sen ir pamanījusi: ciemiņi parasti zaudē spēli laukuma saimniekiem. Nav nekāds brīnums: viņi ir pārkāpuši teritorijas likumu.
Sanāk, ka dzīvniekiem ir morāle?
Protams, ka ir. Tā ir iedzimto aizliegumu kopums, aizliedzot noteiktos gadījumos izpildīt parastās programmas. Turklāt darbojas šāds likums: stipram dzīvniekam – stipra morāle, vājam dzīvniekam – vāja morāle. Jo spēcīgāk bruņots dzīvnieks, jo vairāk viņam ir iedzimto aizliegumu un jo precīzāk tie tiek ievēroti. Piemēram, tādiem stipriem dzīvniekiem, kā lācis, lauva, alnis vai indīgā čūska, pats pirmais aizliegums – nogalināt sev līdzīgo. Diviem odzes tēviņiem – tās ir sacensības, kurš izstiepsies augstāk. Vienlaicīgi viņi cenšas nogrūst viens otru, tādējādi pazemojot. Bet galvenais viņu ierocis – mute ar indes zobu – aizliegts. Odzes tēviņi ir tik pārliecināti par noteikumu ievērošanu cīņas laikā, ka var pagriezt pakausi pretiniekam, nebaidoties no kodiena. Lauvas kroņa sitiens – sāna sitiens ar ķepu pa mugurkaulu. Ar to lauva viegli salauž muguru vērsim, bet ar līkajiem nagiem viņš vēl ievelk milzīgu rētu sānā. Bet ja lauva cīnās ar citu lauvu – neviens no viņiem nepielieto savu nāvējošo sitienu. Viņi vienkārši sit viens otru ar nagiem pa ausīm: tas ir sāpīgi, bet nav nāvējoši. Briedis aizsargājoties ir spējīgs savam ienaidniekam uzšķērst sānu. Tomēr cīņā ar citu briedi, tas sitīs tikai pa ragiem. Vai arī, saāķējot ar viņu ragus, pacentīsies piespiest to atkāpties. Kaujas troksnis ir dzirdams visā mežā, bet sāncenši paliek dzīvi.
Bet balodis noknābs citu balodi – vienkārši. Kā vāji bruņotai radībai, viņam ir vāja morāle: gandrīz nav iedzimto aizliegumu. Tāds pats, vāji bruņots – pēc dabas – dzīvnieks ir cilvēks. Tāpēc viņam nav iedzimto aizliegumu kautiņā. Dabiskā atlase pieņēma, ka tie nav vajadzīgi: ar plikām rokām var uzsist aci pretiniekam, vai salauzt roku, bet ir grūti nogalināt. Daba taču nevarēja uzminēt, ka cilvēks izgudros ieročus – un kļūs par vienu no vislabāk apbruņotajām radībām uz Zemes, kurš nogalinās sev līdzīgos. Slikti, kad saprāts nav ierobežots ar instinktu.
Starp citu, tas nezināmais psihologs, kurš nodiktēja Bībeli, daudzus gadsimtus atpakaļ, droši, ka zināja par cilvēka dzīvniecisko izcelsmi. Un tāpēc noformulēja vienu no svarīgākajām baušļiem: „ Ja tev iesita pa vienu vaigu – pagriez otru”.
Klausieties, daudz filozofu un teologu nevar to viennozīmīgi izskaidrot...
Filozofi nevar, bet vilks var. Vai zināt, ko dara jebkurš stiprs dzīvnieks, kurš ir zaudējis cīņā? Vilks, lauva vai briedis pēkšņi atlec no uzvarētāja un nostājas pret to ar sānu, pašā ērtākajā pozā nāvējošajam sitienam. Priekš kam? Tā dabiskā atlase atrada spīdošu risinājumu, kā apstādināt cīņas karstumā dzīvnieku un nedot viņam iespēju pārkāpt iedzimto aizliegumu. Lūk mans neaizsargātais sāns, tev atliek izdarīt tikai vienu sitienu. Bet tieši to – uzvarētājs nevar izdarīt – un mirklī atdziest. Cilvēkiem arī ir šī instinktīvā programma – plēst uz sevis kreklu, atkailināt krūtis, atsegt sirds rajonu un kliegt: „Šauj!” Dažreiz nostrādā. Bet reti. Jo mūsu morāle joprojām ir vāja dzīvnieka morāle, maitēdāju un līķēdāju.
Nevaru klusēt! Ja jau, kā jūs pats sakāt, parakāties savos instinktos, tad katrs trešais atklās sevī mednieka instinktu. Kādi maitēdāji? Mēs esam plēsoņas!
Cilvēks uzsāka savas gaitas uz zemes, aizņemot vienīgo ekoloģisko nišu – savācēja nišu. Mednieka nišā tas ielēca daudz vēlāk, izveidojot ieročus – ko daba absolūti nebija paredzējusi. Beigtas zivis, atliekas no plēsoņu galda, moluski, pumpuri, jaundzinumi, ogas, rieksti, tārpi, kukaiņi – lūk kāds ir savācēja racions. Tas dod par sevi ziņu vēl pat šodien, mūsu nosliecē ēst sasmakušus produktus. Katrai tautai racionā ir ēdiens, kura pagatavošanā tiek izmantoti sasmakuši vai saskābuši produkti. Frančiem – rokforas siers, islandiešiem – sasmakusi vaļu gaļa, ķīniešiem – sasmakušas olas, krieviem – skābi kāposti... Parādiet man plēsoņu, kurš ēdīs ēdienu ar puvuma smaku! Kādi mēs plēsoņas? Plēsoņu nevajag apmācīt medībām. Lūsis instinktīvi zina, kā tam lekt no koka uz upuri, kur kost, lai nogalinātu uzreiz un droši. Lauvai nevajag mācīt tās nāvējošo sitienu, ar kuru tā pārlauž sprandu. Tikko piedzimis pitons jau zina, kā žņaugt. Bet cilvēks instinktīvi, nedomājot, zina tikai to, ko visi savācēji: vākšanu.
Starp citu, Āfrikas savannā līķu ēšana nav trula nodarbošanās. Pārāk daudz konkurentu, kuri spējīgi atrast līķi ātrāk par cilvēku. Ja ar savākšanu var nodarboties pa vienam, tad līķēšana ir kolektīva nodarbošanās. Pieskriet līķim vajag barā, to ielenkt aplī, ātri sadalīt un aiznest. Ziņa par līķa parādīšanos bija negaidīta – grupas dalībniekiem bija jāuztur sakari lielā attālumā un jānodod sarežģīta informāciju.
PRIMĀTI UN SOCIĀLISMS
Ir zināms, ka vara sabojā cilvēku. Šī īpašība ir tikai mūsu, cilvēku?
Etologi veica eksperimentu. Izvēlējās vistu kūtī pašu bailīgāko gaili un pielīmēja viņam lielu porolona sarkanu seksti. Un tavu brīnumu! Viņu ne tikai pēkšņi pārstāja knābāt citi gaiļi, bet sāka izrādīt cieņu, sāka pieglaimoties viņam. Kāpēc tas notika? Tas notika tāpēc, ka gaiļiem sekstes lielums liecina par viņa testosteronu līmeni, kā arī par agresivitātes līmeni. Agresīvs gailis vienmēr ir dominants. No sākuma porolona sekstes īpašnieks nobrīnījās, kāpēc neviens viņu neapbižo. Tad ātri atguvās un kļuva bezkaunīgs. Kādreizējais vistu kūts atbira sāka knābāt un pazemot bijušos ienaidniekus, turklāt darīja to daudz rupjāk un cietsirdīgāk, nekā to darīja parastie, dabīgie dominanti. Viss kā pie cilvēkiem – „sešinieks”, pārvērsts par „noteicēju”, parāda sevi kā īstu sadistu.
Cilvēks nevar ar pielīmētu seksti iegūtu cieņu...
Mums ir citas regālijas, kuras runā par nesēja varas pakāpi ( līdz ar to arī par agresiju). Uzvelciet gļēvulim ģenerāļa mundieri – un viņu sāks godāt kā svarīgu personu. Starp citu, cepures karavīriem ar augstu virsu ir šūtas precīzi atbilstošas dzīvnieku instinktiem. Dzīvnieku pasaulē viss ir ļoti konkrēti: kurš ir garāks, tas arī ir stiprāks. Tieši tāpēc gorillu vadonis vienmēr sēž augstāk par pārējo baru. Viņa vilna saceļas stāvus, ja viņš ir nikns, lai iegūtu pēc iespējas lielākus apjomus. Jau iepriekš minētajā eksperimentā ar gaili, zinātnieki rīkojās arī otrādāk: īstiem dominantiem aizlīmēja sekstes. Neskatoties uz savu kvalitāti, tie uzreiz nokļuva padibenē. Teikšu vairāk! Izmainot dominantam gailim sekstes izmēru, var dozēti mainīt viņa varas apjomu. Jo vairāk eksperimentatori dod putnam varu, jo agresīvāk tas uzvedas un jo vairāk tas terorizē padotos. Pielasot sekstes pēc izmēra, līdzīgi kā zvaigznes uz uzplečiem, etologi var nedēļas laikā izveidot vistu kūtī dzīvu armijas struktūras modeli vai baznīcas hierarhijas modeli un modelēt tās evolūciju.
Ja jau mēs runājam par agresiju... Kā ir tā sanācis, ka cilvēki agresīvus nolūkus apzīmē ar seksuāliem terminiem, kaut gan tiem nav nekāda sakara ar seksu?
Jūs par neķītriem lamu vārdiem? Šī lingvistiskā mīkla ir pilnīgi skaidra etologiem. Vīriešu sabiedrībai tik raksturīgie draudi par sodu ar dzimumaktu – ir no primātu pasaules. Tāds nu kuriozs notika evolūcijas laikā, ka daudziem bara pērtiķiem pavisam nejauši, izrādījās ārēji ļoti līdzīgas divas, pēc būtības ļoti atšķirīgas pozas. Tā poza, kurā četrāpus pārojās mātīte – balsts poza. Un poza, kurā padotais nostājas dominanta priekšā konflikta situācijā – vainīgā poza. Šīs divas pozas ir tik līdzīgas, ka arī paši pērtiķi tās viegli sajauc. Bieži, kad vājākais tēviņš nostājas pakļautā pozā dominanta priekšā, tas atbild attēlojot pārošanos. Pirmajam tas izskatās kā sods. Mātītes – pati pazemotākā daļa pērtiķu sabiedrībā, tās kotējas viss zemāk. Parasta aina: paviāns – dominants, sēž paaugstinājumā un vada savu baru ar mīmikas un žestu palīdzību, piedraud ar kulaku ( pārtrauc, savādāk piekaušu!) vai rādot ar pirkstu uz vainīgo, sit ar roku pa saviem dzimumorgāniem ( skaties, nostāsies man pazemošanas pozā). Visi šie žesti ir arī vīriešiem. Un visi tie nozīmē ranga pārākumu. Bet cilvēks pārvalda arī sarunu valodu. To arī sāka pielietot ar to pašu mērķi. Tieši šī iemesla dēļ vīrieši var apieties tikai ar neķītriem lamu vārdiem.
Paviāns, kurš pārvalda savu baru no paaugstinājuma, - kas tas ir, monarhija?
Nē, monarhija visdrīzāk ir gorillām. Tur vienmēr baru pārvalda vecākais tēviņš ar sirmu muguru. Es, tiesa, nosauktu to par patvaldību, nevis par monarhiju, jo viņš nenodod savu varu pēcnācējiem. Valda viņš viegli, bez vētrām un revolūcijām, tāpēc, ka pārējie tēviņi draudzīgas apvienības neveido, visi atrodas viens otra hierarhiskajā pakļautībā. Vispār pie primātiem var atrast visas varas formas, kuras ir cilvēkiem. Paviāniem, augstumā sēž nevis viens, bet vairāki veci paviāni ar sirmām krēpēm. Kaut kad jaunībā viņi ilgi un neatlaidīgi cīnījās par dominēšanu savā vecuma grupā un jau sen secināja, ka viens otram nepiekāpsies. Izveidojot apvienību, viņi kolektīvi cīnījās par katru jaunu pakāpi barā. Tagad viņu galvenā problēma – noturēt spiedienu no spēkā pieaugušajiem subdominantiem. Pa vienam viņi to nevar paveikt, tādēļ arī turas kopā.
Tieši kā padomju Politbirojs.
Tā arī ir. Skatoties no cilvēku uzvedības puses, tas izskatās pārdomāti un pat viltīgi. Īstenībā tā ir instinktīva viltība. Paļaujoties uz to, dažiem izdevās saglabāt varu, pat esot vecuma marasma stāvoklī... Bet nu atgriezīsimies pie pērtiķiem. Makakiem – pie varas ir paši sliktākie. Cīņa par dominēšanu nav tik nežēlīga, bet tikai tāpēc, ka viņu dominantiem nav vajadzīgi sabiedrotie. Lieta tāda, ka makakiem ir viena ļoti slikta instinktīvā programma – tiklīdz dominants sāk sodīt kādu no padotajiem, tā visi pārējie steidzas viņam palīgā. Kliedz, met ar kallu nosodītajam. Tā ir pāradresētā agresija, kura ir uzkrājusies baidoties no dominanta. Tā vienmēr tiek pāradresēta uz kādu, kurš ir vājāks. Tā kā makaku dominantam vajag tikai parādīt vainīgo, pārējais bars viņu sodīs.
Kādas pazīstamas ainas! Vai nav kādi pērtiķi, kas ceļ komunismu?
Bija tādas aizdomas dažiem 19 gadsimta domātājiem, kad par pērtiķu dzīvi gandrīz nekas nebija zināms. Toreiz, kāds ieminējās, ka primāti dalās ar ēdienu. Ahā, iesaucās domātāji, tas taču ir cilvēka senču taisnīgas sadales sabiedrības modelis. Īstenībā, bara hierarhijas augšā esošie pērtiķi nekad neatdod savām rokām iegūto, citam pērtiķim. Viņi atdod tikai to, ko ir atņēmuši citam – ko nevar apēst, nākas vai nu izmest vai nu atdāvināt. Pērtiķu vadoņi apdāvina savus „ sešiniekus”, vairākas reizes iedodot un atņemot vienu un to pašu dāvanu. Tās nav rūpes par tuvāko, bet gan veids, kā likt sajust savu pārākumu. Etologi veica šādu eksperimentu. Iemācīja, aplokā dzīvojošiem paviāniem, atvērt aizslēdzamu lādi. Dominanti uzreiz pārstāja dalīties un sāka visu krāt lādē. Izdalīja visiem paviāniem pa lādei. Dominants uzreiz visas lādes savāca sev.
Otrs eksperiments ir vēl labāks. Pērtiķus iemācīja, raustot kloķi, nopelnīt žetonus, ar kuru palīdzību var automātā saņemt to, kas aizlikts aiz stikla. Sabiedrība uzreiz noslāņojās. Vieni pelnīja žetonus, citi diedelēja pie automāta. Dominanti aplaupīja gan vienus, gan otrus, kā arī ātri aptvēra, ka atņemt žetonus, kurus var paslēpt aiz vaiga, ir izdevīgāk, nekā produktus no automāta. Darbarūķi sākumā sadalījās divos veidos: vieni cītīgi strādāja un krāja žetonus, tērēja ekonomiski. Citi – kā nopelnīja žetonu, tā uzreiz izņēma produktus un apēda. Pēc kāda laika darbarūķi – krājēji, kurus aplaupīja dominanti, krita izmisumā un arī sāka strādāt tikai tik daudz, lai nopelnītu vienu žetonu un uzreiz to izmantoju. Šie un citi pētnieki pierādīja, ka primāti komunismu neceļ. Viņi vienmēr ceļ vienu un to pašu: reālu sociālismu.
Citiem vārdiem sakot – cilvēkiem komunisma nav, jo tā nav arī dzīvniekiem?
Tāpēc, ka tā nav primātiem, kuru instinktīvās programmas ir pārņēmis cilvēks. Bet dzīvnieku pasaulē komunisms ir! Tur patiešām īstenojas lozungs – „No katra pēc spējām, katram – pēc vajadzības”. Tieši šādā sistēmā dzīvo termīti, lapsenes, bites un skudras – sabiedrības dzīvnieki. Ja starp skudrām parādītos kāds indivīds, kurš ieteiktu brīvo uzņēmējdarbību, viņa ideja noteikti tiktu noraidīta. Par ko viņu uzskatītu pārējās skudras? Par utopistu!
Rodas jautājums: kāpēc mums no visām programmām tika tās pašas sliktākās?
Atbildi atrada ģenētiķis Davidenkovs, jau 1940. gada beigās. Bioloģiskā evolūcija no pērtiķa uz cilvēku, pēdējā etapā, bija ļoti strauja un nebūt ne taisna. Dabiskā atlase risināja daudz jaunus uzdevumus, pat tādus, kas bija uzrakstīti tikai melnrakstā. Ja cilvēks joprojām evolucionētu, kā parasts bioloģisks veids, visi risinājumi galu galā tiktu atrasti, noslīpēti, viss liekais aizvākts. Bet bioloģiskās evolūcijas laikā notika kas neparedzams. Iemācoties runāt, cilvēks apstādināja dabisko atlasi. Tā rezultātā, palika neatrisinātas pretrunas starp daudziem instinktiem, kuri atrodas pamatā uzvedībai ģimenē, sabiedrībā un dzimumattiecībās. Mūsu problēma – tajā, ka mēs pārāk ātri kļuvām par cilvēkiem.
Žurnāls „Patrons”, oktobris 2008