Cilvēks var piedzīvot kaut ko ļoti neparastu un precīzi aprakstīt savu pieredzi.
No tā vēl automātiski neizriet, ka pareizs ir arī pirmais šīs pieredzes skaidrojums.
Ja cilvēks saka: “Es redzēju”, “es sajutu” vai “es zināju”, mēs vispirms varam pieņemt šo pieredzi kā faktu par viņa paša pārdzīvojumu.
Atsevišķs jautājums ir:
kas šo pieredzi izraisīja?
Tieši ar šo atšķirību sākas sadaļa Skaidrojumi.
Pieredze un tās interpretācija
Ikdienā šie divi līmeņi bieži saplūst vienā.
Cilvēks pamostas un jūt, ka telpā atrodas kāds cits.
Pieredze ir klātbūtnes sajūta.
Interpretācija var būt: “tur bija cilvēks”, “tas bija gars”, “tas bija sapnis” vai “ar manu uztveri kaut kas notika”.
Visas šīs interpretācijas mēģina izskaidrot vienu un to pašu sākotnējo pieredzi.
Pētījuma uzdevums nav izvēlēties vienu no tām pēc simpātijām.
Jautājums ir:
kura interpretācija vislabāk atbilst tam, ko konkrētajā gadījumā iespējams pārbaudīt?
Vienam fenomenam var būt vairāki cēloņi
Nosaukums var radīt iespaidu, ka visas līdzīgās pieredzes izraisa viens mehānisms.
Tā nav obligāti.
Divi cilvēki var aprakstīt ļoti līdzīgu pieredzi, lai gan tās cēloņi bijuši atšķirīgi.
Un otrādi — viens mehānisms dažādiem cilvēkiem var izpausties ļoti atšķirīgi.
Tāpēc šajā sadaļā izvairīsimies no formulējumiem:
“šis fenomens rodas tāpēc, ka…”
ja pierādījumi ļauj pateikt tikai:
“daļu šādu gadījumu varētu izskaidrot ar…”
Atšķirība starp šiem diviem teikumiem ir ļoti svarīga.
Uztvere
Mēs neuztveram apkārtējo pasauli kā kamera, kas vienkārši ieraksta visu priekšā esošo.
Uztvere ir aktīvs process.
Smadzenēm nepārtraukti jāizvēlas, kuri signāli ir svarīgi, jāatpazīst objekti un jāinterpretē nepilnīga informācija.
Lielākajā daļā ikdienas situāciju tas darbojas ļoti efektīvi.
Taču neskaidros apstākļos iespējamas kļūdainas interpretācijas.
Ēna var izskatīties pēc cilvēka.
Nejaušs troksnis var šķist pazīstama balss.
Neskaidrs attēls var iegūt formu, tiklīdz zinām, ko tajā meklēt.
Tas nenozīmē, ka cilvēks melo vai “visu izdomājis”.
Pieredze ir reāla kā pieredze.
Jautājums ir par to, cik droši tā atspoguļo ārējo notikumu.
Atmiņa
Atmiņa nav nemainīgs pagātnes ieraksts.
Atceroties notikumu, mēs to rekonstruējam.
Laika gaitā sākotnējā atmiņa var sajaukties ar vēlāk iegūtu informāciju, citu cilvēku stāstiem un mūsu pašu interpretācijām.
Tas kļūst īpaši svarīgi, analizējot neparastu gadījumu pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem.
Cilvēks var būt pilnīgi pārliecināts par savu atmiņu un vienlaikus kļūdīties kādā detaļā.
Tāpēc vērtīgāki ir pieraksti un dokumenti, kas radīti pēc iespējas tuvāk pašam notikumam.
Taču arī šeit jābūt uzmanīgiem.
Atmiņas mehānismi var izskaidrot daļu no gadījuma, bet tie automātiski neizskaidro visu konkrēto pieredzi.
Miegs un organisma stāvokļi
Daļa neparastu pieredžu rodas miega laikā vai robežā starp miegu un nomodu.
Šādos stāvokļos iespējamas ļoti spilgtas sajūtas, attēli un klātbūtnes izjūta.
Cilvēkam tās var šķist tikpat reālas kā nomodā piedzīvots notikums.
Arī nogurums, stress un citi organisma stāvokļi var ietekmēt uzmanību, uztveri un atmiņu.
Šādi mehānismi ir īpaši nozīmīgi, ja konkrēta pieredze notikusi apstākļos, kuros tie patiešām varēja darboties.
Taču arī šeit nav pamata no viena iespējama skaidrojuma izdarīt universālu secinājumu par visiem līdzīgi aprakstītajiem fenomeniem.
Vide un fiziski apstākļi
Dažreiz neparastas pieredzes izskaidrojums atrodams apkārtējā vidē.
Gaisma, skaņa, vibrācija, ēkas konstrukcija, tehniskas ierīces vai citi fizikāli faktori noteiktos apstākļos var radīt pārsteidzošus efektus.
Taču ar frāzi “tas varēja būt…” vien nepietiek.
Lai šādu iespēju uzskatītu par konkrētā gadījuma skaidrojumu, jābūt pierādījumiem, ka attiecīgais faktors patiešām bija klātesošs un spēj radīt novēroto efektu.
Iespējams skaidrojums vēl nav pierādīts skaidrojums.
Sociālais un kultūras konteksts
Pieredzes nenotiek ārpus kultūras.
Cilvēki tās apraksta ar jēdzieniem, kas viņiem ir pieejami.
Līdzīga sajūta dažādos laikmetos un sabiedrībās var iegūt atšķirīgu nosaukumu un nozīmi.
To ietekmē reliģiskie priekšstati, ģimenes stāsti, populārā kultūra, mediji un citu cilvēku pieredzes.
Šis konteksts var palīdzēt izskaidrot, kā cilvēks saprot un apraksta savu pieredzi.
Taču tas vēl ne vienmēr izskaidro pašu sākotnējo notikumu.
Šo robežu saglabāt ir tikpat svarīgi kā citos skaidrojuma līmeņos.
Nejaušība un sakritības
Daļa paranormāli interpretētu pieredžu sākas ar ļoti neparastu sakritību.
Mēs ik dienu sastopamies ar milzīgu skaitu notikumu, domu, cilvēku un iespēju. Lielā notikumu daudzumā reizēm rodas kombinācijas, kas šķiet ārkārtīgi maz ticamas.
Tas nenozīmē, ka katra pārsteidzoša sakritība ir vienkārši nejaušība.
Lai to noteiktu, vispirms jāzina, kādas bija iespējas un cik bieži līdzīgas situācijas varēja rasties.
Īpaša piesardzība vajadzīga tad, ja ievērojam tikai sakritības, bet neuzskaitām visas reizes, kad gaidītais notikums nenotika.
Tāpēc sistemātiskos pētījumos rezultātus mēģina reģistrēt neatkarīgi no tā, vai tie ir interesanti vai neinteresanti.
Pētījuma procedūra kā iespējamais skaidrojums
Ja neparasts rezultāts rodas eksperimentā, iespējams vēl viens skaidrojuma līmenis — pats eksperiments.
Jāpārbauda, vai rezultātu nevarēja radīt informācijas noplūde, nejaušināšanas problēma, vērtētāja ietekme, datu atlase vai analīzes izvēle.
Tas nenozīmē, ka katrs pozitīvs eksperiments ir kļūdains.
Tas nozīmē, ka pirms nezināma mehānisma pieņemšanas vispirms jāpārbauda zināmie.
Šo jautājumu tehnisko pusi detalizētāk aplūkojam sadaļā Metodes.
Psi kā hipotēze
Parapsiholoģijā ar vārdu psi tradicionāli apzīmē hipotētisku anomālu informācijas iegūšanu vai ietekmi, kuru nevar izskaidrot ar pašlaik zināmajiem mehānismiem.
Svarīgi saprast, ka vārds “psi” pats par sevi neko neizskaidro.
Tas nav mehānisma apraksts.
Ja eksperiments dod rezultātu, kuru neizdodas izskaidrot ar zināmiem faktoriem, var rasties pamats jautāt, vai nepieciešama cita hipotēze.
Taču “mēs neatradām parastu skaidrojumu” nav tas pats, kas “mēs pierādījām psi”.
Lai hipotēze kļūtu par spēcīgu skaidrojumu, tai jāspēj radīt pārbaudāmas prognozes un atkārtoti izturēt salīdzinājumu ar konkurējošām iespējām.
Ko darīt, ja skaidrojuma nav?
Dažreiz pēc visu pieejamo datu izvērtēšanas droša skaidrojuma joprojām nav.
Tas nav iemesls izvēlēties interesantāko atbildi.
Un tas nav arī iemesls izlikties, ka jautājums ir atrisināts.
Korekta atbilde var būt:
mēs nezinām.
Šādi gadījumi var palikt interesanti.
Tie var radīt jaunus jautājumus un jaunus pētījumus.
Taču “neizskaidrots” nav sinonīms vārdam “paranormāls”.
Tas nozīmē tikai to, ka ar pašlaik pieejamajiem pierādījumiem mēs nevaram droši noteikt cēloni.
Kā mēs vērtēsim skaidrojumus
Lai dažādas iespējas nesaplūstu vienā līmenī, Parapsihologija.lv skaidrojumiem izmantosim atšķirīgus statusus.
Pierādīts mehānisms
Ir pietiekami pierādījumi, ka konkrētais mehānisms izraisījis attiecīgo efektu.
Ticams skaidrojums
Pieejamie dati ar to labi saskan, taču pierādījumi nav izšķiroši.
Konkurējoša interpretācija
Pastāv vairāk nekā viens pamatots veids, kā izskaidrot tos pašus datus.
Hipotēze
Ir formulēta iespēja, kuru iespējams pārbaudīt, bet tai vēl trūkst pietiekama pierādījumu pamata.
Nezināmais
Pieejamā informācija neļauj izdarīt pamatotu izvēli.
Šie statusi nav pastāvīgi.
Ja parādās jauni dati, skaidrojuma vērtējums var mainīties.
Skaidrot nenozīmē noliegt
Skaidrojuma meklēšana dažkārt tiek uztverta kā mēģinājums cilvēka pieredzi noraidīt.
Tam nav jābūt tā.
Var respektēt cilvēka aprakstīto pieredzi un vienlaikus rūpīgi pārbaudīt tās iespējamos cēloņus.
Var atklāt labi zināmu mehānismu.
Var palikt vairākas iespējas.
Var arī nonākt līdz jautājumam, uz kuru pašlaik nav labas atbildes.
Visos šajos gadījumos princips paliek viens:
pieredzi uzklausām, skaidrojumu pārbaudām un secinām tikai tik daudz, cik ļauj pierādījumi.
