Neparastu apgalvojumu pārbaudīt ir grūtāk, nekā sākumā var šķist. Ja cilvēks saka: “Es zināju, kas notiks”, “es sajutu otra cilvēka domu” vai “notika kaut kas, ko nevarēju izskaidrot”, pieredze viņam var būt pilnīgi reāla. Taču pētniecībai nepieciešams nākamais solis. Ir precīzi jānosaka, ko mēs pārbaudām un kāds rezultāts apstiprinātu vai neapstiprinātu sākotnējo apgalvojumu. Ar to nodarbojas pētniecības metodes.
No apgalvojuma līdz pārbaudāmam jautājumam
Ikdienas valoda bieži ir pārāk plaša eksperimentam. Apgalvojumu “dažreiz es paredzu nākotni” nevar tieši izmērīt. Vispirms jāvienojas, ko konkrētajā pētījumā nozīmēs “paredzēt”. Piemēram:
- kāds būs paredzamais notikums;
- kad prognoze jāizdara;
- kā tiks izvēlēts pareizais rezultāts;
- cik iespējamās atbildes pastāv;
- kas tiks uzskatīts par veiksmīgu mēģinājumu.
Šādu pāreju no vispārīga jēdziena uz izmērāmu parādību sauc par operacionalizāciju. Tā nepasaka, vai fenomens pastāv. Tā pasaka, ko tieši konkrētais eksperiments mēģinās pārbaudīt.
Kontrole — vai pastāv parasts skaidrojums?
Parapsiholoģijas eksperimentos kontrolei ir īpaši liela nozīme. Ja tiek apgalvots, ka cilvēks ieguvis informāciju bez zināmiem maņu vai komunikācijas ceļiem, eksperimentam pēc iespējas jāpārbauda, vai informācija tomēr nevarēja būt pieejama parastā veidā. Tas var būt kaut kas pavisam vienkāršs: skaņa, atspīdums, eksperimentētāja reakcija, iepriekš zināma informācija, paredzama secība vai tehniska sistēmas īpatnība. Dažkārt pietiek ar ļoti nelielu signālu, lai rezultātu varētu ietekmēt, pašiem dalībniekiem to neapzinoties. Tāpēc laba kontrole nav mēģinājums “pierādīt, ka nekas paranormāls nenotiek”. Tās uzdevums ir noņemt alternatīvus skaidrojumus, lai atlikušais rezultāts būtu interpretējams daudz drošāk.
Nejaušināšana
Daudzos eksperimentos mērķi vai izmēģinājumu secība tiek izvēlēta nejauši. Tas samazina iespēju, ka rezultātu var paredzēt pēc atkārtojošas secības vai ka pētnieks neapzināti izvēlas vienu rezultātu biežāk nekā citu. Taču ar apgalvojumu “izvēle bija nejauša” vien nepietiek. Svarīgi ir zināt:
- kā nejaušība tika radīta;
- kad mērķis tika izvēlēts;
- kam šī informācija bija pieejama;
- vai izvēles procesu iespējams pārbaudīt pēc eksperimenta.
Šādas detaļas dažkārt šķiet tehniskas, bet tieši no tām var būt atkarīgs pētījuma rezultāta ticamības līmenis.
Aklās procedūras
Cilvēki spēj nodot informāciju viens otram arī ļoti nemanāmā veidā. Tāpēc daudzos eksperimentos izmanto procedūras, kurās dalībnieks, pētnieks vai rezultātu vērtētājs noteiktā eksperimenta posmā nezina pareizo atbildi. Tas palīdz samazināt iespēju, ka gaidas neapzināti ietekmē rezultātu. Ne katram eksperimentam nepieciešama identiska aklās kontroles sistēma. Taču vienmēr ir svarīgs jautājums: kurš ko zināja un kurā brīdī viņš to zināja?
Rezultāta vērtēšana
Dažos eksperimentos atbilde ir vienkārša: pareizi vai nepareizi. Citos gadījumos rezultāts var būt zīmējums, brīvs apraksts vai subjektīvs iespaids. Tad rodas papildu problēma — kā noteikt, cik labi apraksts atbilst mērķim. Ja vērtētājs zina pareizo atbildi, viņš var neapzināti piešķirt lielāku nozīmi sakritībām un mazāku nozīmi neatbilstībām. Tāpēc vērtēšanas procedūrai jābūt noteiktai pēc iespējas skaidri. Jo vairāk rezultāts atkarīgs no cilvēka interpretācijas, jo svarīgāka kļūst neatkarīga vai akla vērtēšana.
Statistika
Daudzos parapsiholoģijas eksperimentos netiek gaidīts iespaidīgs notikums vienā mēģinājumā. Tiek analizēts liels skaits mēģinājumu un pārbaudīts, vai kopējais rezultāts atšķiras no tā, ko varētu sagaidīt nejaušības gadījumā. Statistika palīdz novērtēt šādu atšķirību. Taču statistisks rezultāts jāinterpretē uzmanīgi. Tas pats par sevi nepasaka, kāpēc novirze radusies. Rezultātu var ietekmēt pētījuma izmērs, izvēlētā analīze, datu atlase un citi faktori. Tāpēc statistika ir instruments pierādījumu izvērtēšanai, nevis mehānisms, kas automātiski nosaka fenomena cēloni.
Pētījuma plāns pirms rezultāta
Ja pētnieks vispirms apskata datus un tikai pēc tam izvēlas, ko tajos meklēt, iespēja nejauši atrast šķietami interesantu sakarību palielinās. Tāpēc mūsdienu pētniecībā arvien plašāk tiek izmantota iepriekšēja pētījuma plāna reģistrēšana. Pirms datu iegūšanas iespējams noteikt:
- galveno hipotēzi;
- dalībnieku skaitu;
- eksperimenta procedūru;
- izslēgšanas kritērijus;
- galveno statistisko analīzi.
Tas neaizliedz vēlāk izpētīt datos citus interesantus jautājumus. Tas tikai palīdz skaidri nošķirt: ko pētnieki paredzēja pirms rezultāta iegūšanas no tā, ko viņi pamanīja pēc datu apskates.
Atklāti dati un pārbaudāma procedūra
Pētījuma ticamību var palielināt arī iespēja citiem pētniekiem pārbaudīt tā norisi. Atkarībā no pētījuma tas var nozīmēt publiski pieejamu eksperimenta protokolu, analīzes kodu, anonimizētus datus vai precīzu procedūras aprakstu. Jo labāk iespējams saprast, kā rezultāts iegūts, jo vieglāk atšķirt pašu novērojumu no iespējamām procedūras problēmām. Šāda caurskatāmība ir īpaši nozīmīga tur, kur tiek pārbaudīti ļoti neparasti apgalvojumi.
Atkārtojumi
Pat labi izveidots eksperiments ir tikai viens solis. Ja rezultāts ir nozīmīgs, nākamais jautājums ir, vai tas atkārtojas. Atkārtot pētījumu nozīmē ne tikai vēlreiz veikt līdzīgu eksperimentu. Jābūt pietiekami skaidram, kuras sākotnējās procedūras daļas ir būtiskas un kuras iespējams mainīt. Dažreiz nepieciešams precīzs sākotnējā eksperimenta atkārtojums. Citreiz svarīgāks ir jautājums, vai tas pats iespējamais fenomens parādās citā, neatkarīgā pārbaudē. Īpaši vērtīgi ir gadījumi, kad vienu un to pašu iepriekš noteiktu protokolu izmanto vairākas neatkarīgas pētnieku grupas.
Metode nevar garantēt rezultātu
Laba metode nevar garantēt, ka eksperiments dos pozitīvu rezultātu. Tā nevar garantēt arī to, ka pētnieks būs atradis pareizo fenomena skaidrojumu. Metodes uzdevums ir cits: radīt apstākļus, kuros kļūdas, nejaušību un alternatīvus skaidrojumus iespējams pēc iespējas labāk identificēt. Jo labāka ir pārbaude, jo vairāk varam uzticēties tam, ko tā mums pasaka — arī tad, ja atbilde ir negatīva vai nenoteikta.
No novērojuma līdz pierādījumam
Neparasts novērojums kļūst par pētniecības jautājumu tikai tad, kad ir skaidri noteikts, ko pārbaudām, kā kontrolējam parastos informācijas ceļus un pēc kādiem kritērijiem vērtējam rezultātu.
Nejaušināšana, aklās procedūras, iepriekš noteikts pētījuma plāns, pārbaudāmi dati un neatkarīgi atkārtojumi nav tehniskas formalitātes. Tie nosaka, cik lielā mērā iegūtajam rezultātam un no tā izdarītajam secinājumam var uzticēties.
Laba metode nepadara rezultātu pozitīvu. Tā padara rezultātu saprotamu — arī tad, ja atbilde ir negatīva, nenoteikta vai pagaidām nav zināma.
Tieši tas ļauj atšķirt interesantu novērojumu no pārbaudāma pierādījuma.