Cilvēki jau izsenis ir stāstījuši par priekšnojautām, šķietamu domu pārraidi, sastapšanos ar mirušajiem un citām pieredzēm, kurām nav bijis acīmredzama izskaidrojuma. Taču stāsts par parapsiholoģiju nesākas ar pašām pieredzēm. Tas sākas brīdī, kad pētnieki mēģina tās pārvērst pārbaudāmos apgalvojumos. Kopš 19. gadsimta beigām šajā jomā atkārtojas viens un tas pats jautājums: kā atšķirt neparastu parādību no kļūdaina novērojuma, nejaušas sakritības, informācijas noplūdes, cilvēka uztveres īpatnībām vai apzinātas krāpšanas? Tāpēc parapsiholoģijas vēsture nav vienkāršs ceļš no ticības uz pierādījumu vai no noslēpuma uz atmaskojumu. Tā ir arī metožu vēsture — stāsts par mēģinājumiem izveidot arvien stingrākus pārbaudes nosacījumus.
19. gadsimta beigas: kad pieredze kļuva par izpētes objektu
19. gadsimta otrajā pusē Eiropā un Ziemeļamerikā plaši izplatījās spiritisms. Seansos mediji apgalvoja, ka sazinās ar mirušajiem, saņem vēstījumus, kustina priekšmetus vai rada citas neparastas parādības.
Šie apgalvojumi piesaistīja ne tikai publikas, bet arī vairāku filozofu un zinātnieku uzmanību. Vieni cerēja atrast pierādījumus cilvēka apziņas pastāvēšanai pēc nāves. Citi vēlējās noskaidrot, vai novēroto nevar izskaidrot ar psiholoģiju, nepamanītām fiziskām darbībām vai krāpšanu.
1882. gadā Londonā tika nodibināta Society for Psychical Research jeb SPR. To parasti uzskata par pirmo zinātnisko organizāciju, kas sistemātiski pievērsās psihisku un paranormālu apgalvojumu izpētei. Par biedrības pirmo prezidentu kļuva Kembridžas filozofs Henrijs Sidžviks.[1]
SPR vāca liecības, izmeklēja konkrētus gadījumus, pētīja medijus un publicēja rezultātus. Daļa izmeklēšanu beidzās ar neparastas pieredzes dokumentēšanu, bet citos gadījumos tika atklātas kļūdas vai krāpšana. Tas bija būtisks pavērsiens: pētnieka uzdevums nebija iepriekš ticēt vai neticēt, bet noskaidrot, ko iespējams pārbaudīt.
1885. gadā līdzīga biedrība tika izveidota arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tās darbībā nozīmīga loma bija psihologam un filozofam Viljamam Džeimsam.[2]
Ko tas mainīja: neparastu pieredžu apraksti pirmo reizi plašā mērogā tika apkopoti institucionāli — ar liecinieku iztaujāšanu, dokumentāciju, publisku diskusiju un mēģinājumiem atšķirt novērojumu no tā interpretācijas.
20. gadsimta sākums: no atsevišķa gadījuma uz kontrolētu pārbaudi
Gadījumu izmeklēšanai bija acīmredzams ierobežojums: pētnieks parasti ieradās pēc notikuma un bija atkarīgs no liecinieku atmiņām. Tāpēc nākamais solis bija mēģinājums radīt parādību kontrolētos apstākļos.
1930. gadā Džozefs Benkss Reins un Luīza Reina sāka darbu Djūka Universitātē ASV. 1935. gadā tur tika oficiāli izveidota Parapsiholoģijas laboratorija, kas darbojās universitātē līdz 1965. gadam.[3]
Reina pazīstamākajos eksperimentos izmantoja Zēnera kartes. Uz tām bija pieci simboli: aplis, krusts, viļņotas līnijas, kvadrāts un zvaigzne. Dalībniekam bija jānosauc simbols, karti neredzot. Ja komplektā katrs simbols sastopams vienādi bieži, nejauši pareiza minējuma iespēja ir viena no piecām jeb 20 procenti. Atsevišķs pareizs minējums neko nepierāda. Taču simtiem vai tūkstošiem mēģinājumu ļauj jautāt, vai kopējais rezultāts atšķiras no nejaušības vairāk, nekā būtu sagaidāms parastas statistiskas svārstības dēļ. Šāda pieeja kļuva par vienu no ietekmīgākajiem mēģinājumiem parapsiholoģijā ieviest standartizētu laboratorijas procedūru un statistisku rezultātu izvērtēšanu. Vienlaikus eksperimenti atklāja jaunas problēmas. Vai kartes bija pietiekami labi sajauktas? Vai dalībnieks nevarēja saskatīt simbolu atspulgā vai caur kartes materiālu? Vai eksperimentētājs ar sejas izteiksmi, balss toni vai ķermeņa kustībām netīši nedeva norādes? Vai izmēģinājumu skaits bija noteikts pirms eksperimenta, nevis tikai pēc cerīga rezultāta? Tādējādi statistika pati par sevi neatrisināja pierādījumu jautājumu. Rezultāta ticamība joprojām bija atkarīga no visas eksperimenta procedūras.
Latvijas piemērs: Pauls Dāle un Ilga Ķ.
Arī Latvijā 20. gadsimta 30. gados tika pārbaudīts apgalvojums par šķietamu domu lasīšanu. Skolniecei, kura avotos minēta kā Ilga Ķ., tika piedēvēta spēja uztvert otra cilvēka domas. Latviešu filozofs un psihologs Pauls Dāle šo gadījumu izpētīja eksperimentāli un 1938. gadā publicēja darbu “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?”. Pārbaudē atklājās, ka meitene izmantoja smalkas fonētiskas norādes otra cilvēka runā. Kad šādas norādes tika kontrolētas, telepātijas skaidrojums vairs nebija nepieciešams. Latvijas Nacionālā enciklopēdija šo darbu raksturo arī kā vienu no agrīniem viena dalībnieka eksperimentālajiem pētījumiem.[4] Šis piemērs ir svarīgs nevis tāpēc, ka “atmaskoja” vienu cilvēku. Tas parāda, kā šķietami pārliecinoša spēja var mainīt nozīmi, tiklīdz tiek atklāts iepriekš nepamanīts informācijas kanāls. Ko tas mainīja: pētnieki arvien skaidrāk saprata, ka jāizmēra ne tikai rezultāts. Jākontrolē arī visi parastie ceļi, pa kuriem informācija varēja nonākt pie dalībnieka.
1960.–1970. gadi: jaunas parādības un jaunas pārbaudes
20. gadsimta otrajā pusē parapsiholoģija vairs nebija saistīta tikai ar mediju seansiem vai simbolu minēšanu. Pētnieki un eksperimentētāji pievērsās sapņiem, izmainītiem apziņas stāvokļiem, iespējamiem psihokinēzes efektiem un elektroniskos ierakstos saklausītām balsīm.
Konstantīns Raudive un elektronisko balsu fenomens
Viens no starptautiski pazīstamākajiem ar Latviju saistītajiem piemēriem ir filozofs, rakstnieks, tulkotājs un parapsihologs Konstantīns Raudive.
1960. gadu vidū Raudive pievērsās magnetofona ierakstiem, kuros viņš un citi klausītāji saklausīja īsus balss fragmentus. Daļa no tiem tika interpretēti kā mirušu cilvēku balsis. Vēlāk šādas parādības sāka saukt par elektronisko balsu fenomenu jeb EVP, bet literatūrā nostiprinājās arī apzīmējums “Raudives balsis”. 1968. gadā vācu valodā iznāca Raudives grāmata Unhörbares wird hörbar; 1971. gadā tā tika izdota angliski, bet 2003. gadā — latviski.[5]
Raudives vēsturiskā nozīme nav atkarīga no tā, vai viņa skaidrojums tiek pieņemts. Viņa darbs padarīja EVP plaši pazīstamu un parādīja, cik sarežģīti ir izmeklēt materiālu, kura saturs nav viennozīmīgi dzirdams. Šeit īpaši svarīga ir atšķirība starp novērojumu un secinājumu:
- ierakstā ir dzirdama skaņa;
- klausītājs tajā saklausa vārdus;
- vārdi tiek piedēvēti noteiktai personai;
- no tā tiek secināts, ka notikusi saziņa ar mirušajiem.
Katrs nākamais solis ir stiprāks apgalvojums un prasa jaunus pierādījumus. Alternatīvie skaidrojumi ietver nejaušus radio pārraižu fragmentus, ierakstīšanas iekārtas radītus trokšņus, iepriekšējas gaidas un audio pareidoliju — cilvēka tieksmi neskaidrā skaņā saklausīt pazīstamus vārdus vai balsis. Īpaši svarīgi būtu pārbaudīt, vai vairāki neatkarīgi klausītāji bez iepriekš dotas norādes saklausa vienu un to pašu tekstu. Plašāks Raudives biogrāfiskais un kultūrvēsturiskais stāsts jau publicēts e-ezoterika.lv.[6] Parapsihologija.lv uzdevums nav to atkārtot, bet aplūkot Raudives vietu pētniecības vēsturē, izmantotās metodes, alternatīvos skaidrojumus un pierādījumu robežas.
Ganzfeld: mēģinājums mazināt ārējo traucējumu
1970. gados parapsiholoģijā sāka izmantot ganzfeld procedūru. Tās mērķis bija pārbaudīt, vai iespējamu telepātisku informāciju būtu vieglāk uztvert apstākļos, kuros mazināta parastās maņu vides dažādība.
“Saņēmējs” parasti atradās viendabīgā sarkanā apgaismojumā un klausījās balto troksni. Citā vietā “sūtītājs” koncentrējās uz nejauši izvēlētu attēlu vai videoklipu. Pēc sesijas saņēmējam bija jāizvēlas, kurš no vairākiem materiāliem visvairāk atbilst viņa pieredzei. Pirmie pilnie parapsiholoģiskie ganzfeld eksperimenti tika publicēti 1974. gadā. Vēlāk tie kļuva par vienu no visvairāk apspriestajām eksperimentu grupām parapsiholoģijā.[7] Arī šeit debates pārcēlās no iespaidīga atsevišķa gadījuma uz procedūru: vai mērķis izvēlēts patiesi nejauši, vai saņēmējs un vērtētājs bija akli pret pareizo atbildi, vai visi eksperimenti tika publicēti un vai rezultātus spēja atkārtot neatkarīgas pētnieku grupas. Ko tas mainīja: kļuva arvien skaidrāks, ka vienam fenomenam nevar automātiski piemērot cita fenomena pārbaudes metodi. Balsu ierakstiem, telepātijas uzdevumiem un iespējamiem fizisku sistēmu ietekmēšanas efektiem katram vajadzīgas savas kontroles.
1979.–2007. gads: PEAR un ļoti mazu efektu problēma
1979. gadā Prinstonas Universitātes inženierzinātņu profesors un bijušais fakultātes dekāns Roberts Džāns izveidoja Princeton Engineering Anomalies Research jeb PEAR laboratoriju.[8]
Viens no tās galvenajiem jautājumiem bija: vai cilvēka nolūks var kaut pavisam nedaudz ietekmēt elektronisku nejaušu notikumu ģeneratoru darbību? Dalībnieki mēģināja panākt, lai ierīces rezultāti novirzītos vienā vai otrā virzienā. PEAR pētnieki lielās datu kopās ziņoja par statistiskām novirzēm, taču pašu aprakstītais vidējais efekts bija ārkārtīgi mazs. Tas radīja būtisku metodoloģisku jautājumu. Jo mazāks ir iespējamais efekts, jo grūtāk to atšķirt no nelielas iekārtas nobīdes, nepilnīgas kontroles, analīzes izvēles vai cita sistemātiska traucējuma. Liels datu apjoms var padarīt statistiski pamanāmu arī ļoti mazu novirzi, bet statistiska nozīmība pati par sevi vēl nepasaka, kas šo novirzi izraisījis.
1988. gadā ASV Nacionālās pētniecības padomes izvērtējums pārskatītajos parapsiholoģijas pētījumos neatrada pietiekamu pamatu paranormālam skaidrojumam. Ziņojumā īpaša uzmanība tika pievērsta kontroles procedūrām, iepriekš noteiktam izmēģinājumu skaitam, datu atlasei un neatkarīgas atkārtošanas nepieciešamībai.[9]
PEAR laboratorija tika slēgta 2007. gada februārī pēc aptuveni 28 darbības gadiem. Tās slēgšana pati par sevi nepierādīja, ka pētītais efekts pastāv vai nepastāv. Tā parādīja citu problēmu: ar ļoti mazu statistisku novirzi nepietiek, ja nav pārliecinoši noskaidrots tās cēlonis un rezultātu nespēj droši atkārtot neatkarīgas pētnieku grupas. Ko tas mainīja: uzmanības centrā nonāca ne tikai jautājums “vai rezultāts atšķiras no nejaušības?”, bet arī “vai izmantotā procedūra ļauj izslēgt citus šīs atšķirības cēloņus?”.
21. gadsimts: atkārtojamība un caurskatāma pētniecība
21. gadsimtā līdzīgas problēmas kļuva redzamas arī daudzās citās psiholoģijas nozarēs. Pētnieki atklāja, ka daļu publicēto rezultātu ir grūti atkārtot un ka iznākumu var ietekmēt nepamanītas analīzes izvēles, mazas izlases, selektīva publicēšana un pētījuma plāna mainīšana pēc datu apskatīšanas.
Parapsiholoģijai šie jautājumi nebija jauni, bet plašākās psiholoģijas reformas deva jaunus instrumentus to pārbaudei.
2011. gadā psihologs Derils Bems žurnālā Journal of Personality and Social Psychology publicēja deviņus eksperimentus, kuru rezultātus interpretēja kā iespējamu prekognīciju — spēju reaģēt uz notikumu, kas vēl nav noticis.[10] Publikācija izraisīja plašu diskusiju, jo izmantotās procedūras līdzinājās parastiem psiholoģijas eksperimentiem, bet secinājums bija ārkārtējs.
Vēlāk tika izveidots Transparent Psi Project — iepriekš reģistrēta, vairāku laboratoriju pārbaude vienam no Bema eksperimentiem. Pētījuma procedūru kopīgi izstrādāja pētnieki ar atšķirīgiem uzskatiem, dati tika vākti desmit laboratorijās deviņās valstīs, un galvenajā analīzē tika iekļauti 2115 dalībnieki. Iepriekš noteiktais rezultāts Bema paredzēto prekognīcijas efektu neapstiprināja.[11] Šī projekta nozīme nav tikai negatīvais rezultāts. Tas parādīja, kā ārkārtīgi strīdīgu jautājumu var pārbaudīt ar:
- iepriekš reģistrētu pētījuma plānu;
- iepriekš noteiktu dalībnieku skaitu un analīzi;
- vairāku laboratoriju sadarbību;
- atvērtiem datiem, materiāliem un analīzes kodu;
- kopīgi saskaņotu procedūru starp atšķirīgu uzskatu pētniekiem;
- rezultātu publicēšanu neatkarīgi no tā, vai efekts tika atrasts.
Neveiksmīgs atkārtojums pats par sevi nepierāda, ka attiecīgā parādība nekad un nekādos apstākļos nevar pastāvēt. Taču tas samazina pārliecību par sākotnējo apgalvojumu, īpaši tad, ja atkārtojuma metode ir caurskatāmāka un stingrāka.
Latvijas pētniecība: no paranormālas spējas uz ticības psiholoģiju
Mūsdienu Latvijas akadēmiskajā vidē sastopams arī cits pētniecības virziens. Tajā netiek jautāts, vai paranormāls fenomens ir pierādīts, bet gan — kā cilvēku paranormālie uzskati ir strukturēti un kā tie saistīti ar psiholoģiskiem faktoriem.
2015. gadā publicētā RSU pētnieku darbā tika analizēta latviski pielāgota Paranormālo uzskatu skala. Pētījumā piedalījās 229 Latvijas augstskolu studenti.[12]
Šāds darbs nepārbauda telepātijas vai psihokinēzes pastāvēšanu. Tas pēta ticību šādām parādībām. Šī atšķirība ir būtiska: cilvēku pārliecības ir reāls un pētāms psiholoģisks fenomens arī tad, ja pārliecības objekta pastāvēšana nav pierādīta. Latvijas piemēri tādējādi aptver vairākus atšķirīgus pētniecības skatpunktus:
- Pauls Dāle pārbaudīja konkrētu šķietamas domu lasīšanas gadījumu;
- Konstantīns Raudive dokumentēja un interpretēja balsis skaņu ierakstos;
- RSU pētnieki analizēja paranormālos uzskatus kā psiholoģisku parādību.
Ko šī vēsture ļauj secināt
Parapsiholoģijas vēsturē atkārtojas raksturīgs modelis: neparasts novērojums → pārbaudāms apgalvojums → eksperiments → kritika → stingrāka metode → jauns, parasti piesardzīgāks secinājums. Šī secība nenozīmē, ka katrs sākotnējais novērojums ir kļūdains. Tā nozīmē, ka novērojums viens pats vēl nenosaka tā cēloni. Vēsture ļauj izdarīt vairākus piesardzīgus secinājumus. Pirmkārt, cilvēka pieredze ir nozīmīgs izpētes sākumpunkts, bet tā nav automātisks pierādījums pieredzes skaidrojumam. Otrkārt, statistiski neparasts rezultāts vēl nepasaka, kādēļ tas radies. Tam vajadzīga piemērota kontrole un neatkarīga atkārtošana. Treškārt, jo neparastāks ir apgalvojums, jo svarīgāka kļūst aklināšana, nejaušināšana, iepriekš noteikta analīze, atvērti dati un iespēja eksperimentu atkārtot citā laboratorijā. Ceturtkārt, arī negatīvs rezultāts rada zināšanas. Tas var atklāt iepriekš nepamanītu informācijas kanālu, sašaurināt iespējamo skaidrojumu loku vai parādīt, ka sākotnējais efekts nav pietiekami stabils. Pēc vairāk nekā 140 gadu ilgas izpētes atsevišķos pētījumos joprojām tiek ziņots par neparastiem rezultātiem, taču centrālie parapsiholoģijas apgalvojumi nav ieguvuši tādu neatkarīgas un stabilas atkārtošanas pakāpi, kas radītu plašu zinātnisku vienprātību. Tas nav tas pats, kas pierādīt, ka neviena neparasta parādība nekad nevar pastāvēt. Taču tas nozīmē, ka pierādījumu slieksni nedrīkst pazemināt tikai tāpēc, ka iespējamais skaidrojums šķiet aizraujošs. Pieredzi uzklausām. Apgalvojumu pārbaudām. Pētījumu izvērtējam. Secinām tikai tik daudz, cik ļauj pierādījumi.
Avoti un literatūra
- Society for Psychical Research — History
- Society for Psychical Research — Society for Psychical Research
- Duke University Libraries — Early Studies in Parapsychology at Duke
- Latvijas Nacionālā enciklopēdija — psiholoģijas zinātne Latvijā
- Latvijas Nacionālā enciklopēdija — Konstantīns Raudive
- e-ezoterika.lv — Konstantīns Raudive: Nedzirdamais kļūst dzirdams
- PLOS ONE — Testing for Questionable Research Practices in a Meta-Analysis: An Example from Experimental Parapsychology
- Princeton University — Robert Jahn, pioneer of deep space propulsion and mind-machine interactions
- National Academies — Enhancing Human Performance: Parapsychological Techniques
- American Psychological Association — Daryl Bem, “Feeling the Future”
- Royal Society Open Science — Transparent Psi Project
- Rīgas Stradiņa universitāte — Paranormal beliefs of Latvian college students