Cilvēki mēdz piedzīvot notikumus, kurus nav viegli izskaidrot. Kāds pēkšņi iedomājas par cilvēku, kuru nav saticis gadiem, un pēc dažām minūtēm saņem no viņa zvanu. Citam ir spilgts sapnis, kas vēlāk šķiet pārsteidzoši līdzīgs reālam notikumam. Vēl kāds ir pārliecināts, ka sajutis otra cilvēka nodomu vai klātbūtni, lai gan tam nav bijis acīmredzama iemesla.
Šāda pieredze var būt ļoti pārliecinoša. Taču pati par sevi tā vēl nepasaka, kas īsti ir noticis.
Vai tā bija nejauša sakritība? Vai cilvēks bija uztvēris kādu informāciju, pats to neapzinoties? Vai savu lomu spēlēja atmiņa, gaidas vai citi psiholoģiski procesi? Vai arī noticis kas tāds, kam pašlaik nav pietiekama skaidrojuma?
Tie ir dažādi jautājumi. Tieši šajā vietā sākas parapsiholoģija.
Ko sauc par parapsiholoģiju?
Amerikas Psiholoģijas asociācijas vārdnīca parapsiholoģiju raksturo kā sistemātisku tādu iespējamu psiholoģisku parādību izpēti, kurās informācijas vai enerģijas pārnese šķietami nav izskaidrojama ar pašlaik zināmiem zinātniskiem datiem vai likumiem.[1]
Šajā definīcijā svarīgi ir divi vārdi: “sistemātiska” un “iespējamu”.
Sistemātiska izpēte nozīmē, ka nepietiek ar iespaidīgu stāstu. Jānosaka, ko tieši pārbaudām, kā vāksim datus, kā izslēgsim parastus skaidrojumus un kā sapratīsim, vai rezultāts nav radies nejauši.
Savukārt vārds “iespējamu” atgādina: ja pētnieks pārbauda telepātijas iespējamību, pats pētījuma fakts vēl nenozīmē, ka telepātija ir pierādīta. Tas nozīmē tikai to, ka ir formulēts apgalvojums, kuru mēģina pārbaudīt.
Parapsiholoģijā bieži lieto arī vārdu psi. Tas ir kopīgs, neitrāls apzīmējums vairākām hipotētiskām parādībām. Tas nav jau atklāta spēka vai zināma fiziska mehānisma nosaukums.[2]
Ko parapsiholoģija pēta?
Parapsiholoģijas centrā parasti ir divas lielas apgalvojumu grupas.
Pirmā ir iespējama informācijas iegūšana ārpus zināmajiem maņu un saziņas ceļiem:
– telepātija — iespējama informācijas uztveršana no otra cilvēka;
– gaišredzība — iespējama informācijas uztveršana par attālu vai apslēptu objektu vai notikumu;
– priekšnojauta — iespējama informācijas iegūšana par vēl nenotikušu notikumu.
Otrā ir iespējama prāta ietekme uz fiziskiem procesiem:
– psihokinēze — hipotēze, ka cilvēka nodoms var tieši ietekmēt objektu vai nejaušu fizisku sistēmu.
Ar parapsiholoģiju vēsturiski saistīti arī mediju apgalvojumi, poltergeista gadījumi un jautājumi par apziņas iespējamu pastāvēšanu pēc nāves. Savukārt ārpusķermeņa pieredzes, nāvei tuvas pieredzes un citas neparastas apziņas epizodes var pētīt arī neizvirzot psi hipotēzi — piemēram, analizējot uztveri, atmiņu, smadzeņu darbību, kultūras ietekmi un pašas pieredzes nozīmi cilvēka dzīvē.
Parapsiholoģija un “paranormālais” nav viens un tas pats
Ikdienas valodā par paranormālu mēdz nosaukt gandrīz jebko neparastu — spokus, pareģojumus, dīvainas sakritības, maģiju, mistiskas sajūtas vai nesaprotamus notikumus.
Parapsiholoģijas robežas ir šaurākas.
Tās galvenais jautājums nav: “Vai šis notikums izklausās noslēpumains?”
Daudz svarīgāks ir jautājums: “Vai no šīs pieredzes iespējams izveidot apgalvojumu, kuru var pārbaudīt?”
Ja cilvēks stāsta, ka sajutis nelaimi dažas minūtes pirms sliktu ziņu saņemšanas, šo pieredzi var uzklausīt, aprakstīt un dokumentēt. Taču ar vienu šādu gadījumu nepietiek, lai secinātu, ka cilvēki spēj iegūt informāciju par nākotni.
Lai pārbaudītu šādu iespēju, iepriekš jānosaka, ko tieši pārbaudām, kas tiks uzskatīts par veiksmīgu rezultātu, kā mēģināsim izslēgt nejaušību un informācijas noplūdi un kā analizēsim iegūtos datus.
Tāpēc parapsiholoģiju no plašās “paranormālā” pasaules visvairāk atšķir nevis neparastie stāsti, bet mēģinājums pārvērst tos pārbaudāmos jautājumos.
Kas ar to nodarbojas pasaulē?
Parapsiholoģija nekad nav bijusi viena liela, vienota zinātnes nozare. To veidojušas nelielas pētnieku grupas, profesionālas biedrības, universitāšu projekti un atsevišķi ilgstoši eksperimenti.
Londonā 1882. gadā dibinātā Society for Psychical Research sāka sistemātiski vākt liecības, pārbaudīt mediju apgalvojumus un dokumentēt gan neparastus gadījumus, gan kļūdas un krāpšanu.[8] Divdesmitā gadsimta eksperimentālajā parapsiholoģijā nozīmīgu vietu ieguva laboratorijas pārbaudes ar simbolu kartēm, nejauši izvēlētiem mērķiem, izolētiem dalībniekiem un vēlāk arī datorizētām nejaušības sistēmām.
Mūsdienās šis darbs turpinās nelielā mērogā. Edinburgas Universitātes Koestlera Parapsiholoģijas nodaļa pēta psi hipotēzi, neparastas pieredzes un ticību paranormālajam.[9] Lundas Universitātes CERCAP centrs pēta neparastas, bet ne obligāti patoloģiskas pieredzes un iespējamas parapsiholoģiskas parādības, izmantojot vairākas pētniecības pieejas.[10]
Daļa svarīgākā darba vairs nenotiek tikai vienā laboratorijā. Starptautiskos projektos vienu protokolu var saskaņot psi hipotēzes atbalstītāji un skeptiķi, eksperimentu vienlaikus veikt vairākās valstīs, bet datus un analīzi padarīt pārbaudāmus. Transparent Psi Project ir viens no šādiem piemēriem.[5]
Šie cilvēki lielākoties nedara neko ārēji iespaidīgu. Viņu ikdienas darbs ir protokolu rakstīšana, nejaušināšanas pārbaude, eksperimentu vadīšana, kļūdu meklēšana, datu tīrīšana, statistiska analīze un citu pētnieku rezultātu atkārtošana. Tieši šis mazāk redzamais darbs nosaka, cik drošs būs secinājums.
Latvijas pētnieki: no domu lasīšanas pārbaudes līdz uzskatu pētniecībai
Arī Latvija šajā stāstā nav tukša vieta. Mūsu ieguldījums nav viena nepārtraukta pētniecības skola, tomēr dažādos laikos ir bijuši cilvēki, kuri neparastus apgalvojumus centušies dokumentēt, pārbaudīt vai izprast.
Latvijas Universitātes profesors Pauls Dāle vadīja Eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju, kas vēlāk kļuva par institūtu. Dāle 1938. gadā publicēja darbu “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?”, kurā analizēja šķietamas domu lasīšanas gadījumu. Pārbaudēs atklājās iepriekš nepamanītas dzirdamas norādes otra cilvēka runā. Tādēļ sākotnēji pārliecinošajai spējai vairs nebija nepieciešams telepātisks skaidrojums.[11][12]
Šis piemērs ir svarīgs nevis tāpēc, ka kāds cilvēks tika “atmaskots”. Tas parāda pētnieka pamatdarbu: meklēt ne tikai neparastu rezultātu, bet arī visus parastos ceļus, pa kuriem informācija varēja nonākt pie dalībnieka.
Filozofs un rakstnieks Konstantīns Raudive savukārt daudzus gadus ierakstīja un klasificēja īsus skaņu fragmentus, kurus viņš un citi klausītāji interpretēja kā balsis. Viņa darbs padarīja elektronisko balsu fenomenu starptautiski pazīstamu un atstāja jēdzienu “Raudives balsis”.[13] Taču fakts, ka klausītājs ierakstā saklausa balsi, vēl nav tas pats, kas pierādījums saziņai ar mirušajiem. Šeit jāvērtē radio signāli, skaņas artefakti, gaidu ietekme, dzirdes pareidolija, piemēru atlase un neatkarīga ierakstu interpretācija.
Mūsdienu Latvijā uzmanība pievērsta arī tam, kā veidojas un ar ko saistīti paranormāli uzskati. RSU pētnieki Artūrs Utināns un Gunta Ancāne kopā ar kolēģiem pielāgoja latviešu valodai pārstrādāto Paranormālo uzskatu skalu un analizēja 229 Latvijas studentu atbildes.[14] Vēlāk Artūrs Utināns, Gunta Ancāne, Anita Villeruša un Jānis Vētra pētīja paranormālu un pseidozinātnisku uzskatu saistību ar kritiskās domāšanas ievirzi RSU medicīnas studentu vidū.[15]
Šie darbi nepārbauda, vai telepātija vai psihokinēze pastāv. Tie pēta citu, tikpat svarīgu jautājumu: kā cilvēki saprot neparasto, kā veidojas pārliecība un kā tā saistās ar domāšanas paradumiem.
Latvijas piemēri tādējādi parāda trīs atšķirīgus darba veidus:
– Pauls Dāle pārbaudīja konkrētu šķietamas domu lasīšanas gadījumu;
– Konstantīns Raudive sistemātiski vāca un interpretēja skaņu ierakstus;
– RSU pētnieki analizēja paranormālos uzskatus kā psiholoģisku parādību.
Kā šādas parādības var pārbaudīt?
Iedomāsimies vienkāršotu telepātijas eksperimentu.
Vienam cilvēkam dators nejauši izvēlas vienu no četriem attēliem. Otrs cilvēks šo attēlu nevar redzēt un nevar sazināties ar pirmo dalībnieku. Viņa uzdevums ir izvēlēties attēlu, kas visvairāk līdzinās saņemtajam iespaidam.
Ja ir četras iespējamās atbildes, reizēm pareizā atbilde tiks iegūta arī pilnīgi nejauši. Tāpēc ar dažiem veiksmīgiem minējumiem nepietiek.
Pētniekam jāpārbauda:
– vai mērķa attēls tiešām izvēlēts nejauši;
– vai dalībnieki nevar sazināties ar parastiem līdzekļiem;
– vai neviens nezina pareizo atbildi brīdī, kad vērtē rezultātu;
– vai pētnieks neapzināti nedod norādes;
– vai neveiksmīgi mēģinājumi nav izlaisti;
– vai datu analīzes noteikumi nav mainīti pēc rezultātu ieraudzīšanas.
Pēc tam paliek vēl viens īpaši svarīgs jautājums: vai tādu pašu rezultātu iespējams iegūt vēlreiz?
Tādēļ rūpīgi veidotā parapsiholoģijas eksperimentā izmanto tās pašas pētniecības metodes, kas citās psiholoģijas jomās: nejaušināšanu, aklināšanu, kontroles nosacījumus, statistisku analīzi, iepriekš reģistrētu pētījuma plānu, atvērtus datus un neatkarīgus eksperimentu atkārtojumus.[5][6]
Kāpēc parapsiholoģija ir tik strīdīga?
Ja šos jautājumus pēta jau ilgu laiku, rodas dabisks jautājums: kādēļ joprojām nav vienkāršas atbildes?
Tāpēc, ka iegūtie rezultāti un to interpretācija nav viennozīmīgi.
Dažos eksperimentos un pētījumu apkopojumos iegūti nelieli statistiski rezultāti, kurus autori uzskata par grūti izskaidrojamiem tikai ar nejaušību vai zināmām metodoloģiskām problēmām.
Psihologs Etzels Kardēna 2018. gadā žurnālā *American Psychologist* publicēja plašu eksperimentālās literatūras pārskatu. Viņš secināja, ka dažādu pētījumu kopējie rezultāti atbalsta psi parādību realitāti un nav vienkārši norakstāmi uz krāpšanu, sliktu pētījumu kvalitāti vai selektīvu rezultātu publicēšanu.[3]
Tas nav vienīgais vērtējums. Arturs Rebers un Džeimss Alkoks tajā pašā žurnālā publicēja pretēju skatījumu, asi apšaubot gan rezultātu interpretāciju, gan pašu iespēju, ka psi parādības varētu pastāvēt aprakstītajā veidā.[4]
Šī domstarpība labi parāda problēmu: vienus un tos pašus vai līdzīgus pierādījumu kopumus pētnieki var vērtēt ļoti atšķirīgi.
Tāpēc svarīgs kļūst ne tikai jautājums “vai rezultāts bija statistiski neparasts?”, bet arī:
– cik liels bija efekts;
– cik skaidri pirms pētījuma noteikta analīze;
– cik daudz dažādu analīzes iespēju izmēģināts;
– vai publicēti arī negatīvi rezultāti;
– vai kļūdas un alternatīvie skaidrojumi tika aktīvi meklēti;
– vai neatkarīga pētnieku grupa ieguva to pašu rezultātu.
Ko parādīja stingrāki eksperimentu atkārtojumi?
Viens no zināmākajiem mūsdienu piemēriem ir Transparent Psi Project.
Projektā mēģināja atkārtot vienu no Derila Bema 2011. gadā publicētajiem eksperimentiem, kura rezultātu viņš interpretēja kā iespējamu prekognīciju.[7]
Jaunā protokola izstrādē piedalījās gan psi hipotēzes atbalstītāji, gan skeptiķi. Pētījuma plāns un analīze tika iepriekš noteikti, dati tika saglabāti tā, lai darba gaitu varētu pārbaudīt, un procedūru vienlaikus īstenoja vairākās laboratorijās.[5]
Derīgus datus sniedza 2115 dalībnieki. Pareizo minējumu īpatsvars bija 49,89 procenti, praktiski atbilstot 50 procentu nejaušības līmenim. Iepriekš ziņotais efekts šajā eksperimentā netika atkārtots.[5]
Ar to pārbaude nebeidzās. Walleczek un kolēģi 2025. gadā publicēja vēl trīs lielus atkārtojumus ar paplašinātām Transparent Psi Project procedūrām. Nevienā no trim pētījumiem neizdevās iegūt Bema paredzēto rezultātu virs 50 procentiem. Vienā analīzē parādījās neliela novirze pretējā virzienā, tā vienreiz atkārtojās, bet nākamajā pētījumā vairs neparādījās.[6]
Tas ir labs piemērs tam, kādēļ zinātnē ar vienu neparastu rezultātu nepietiek. Rezultātam jāspēj izturēt atkārtotu pārbaudi.
Arī neveiksmīgs atkārtojums pats par sevi nepierāda, ka nekāda parapsiholoģiska parādība nav iespējama. Tas daudz drošāk ļauj spriest par konkrēto eksperimentu, konkrēto metodi un konkrēto apgalvojumu.
Pieredze nav tas pats, kas tās skaidrojums
Šī atšķirība parapsiholoģijā ir īpaši svarīga.
Cilvēks var pilnīgi godīgi sacīt: “Es zināju, ka viņš piezvanīs.”
Tas ir ziņojums par pieredzi.
No tā var rasties interpretācija: “Varbūt es kaut kā uztvēru viņa nodomu.”
Bet vēl viens solis ir vispārīgs apgalvojums: “Cilvēki spēj saņemt informāciju no otra cilvēka bez zināma maņu vai saziņas kanāla.”
Tieši šo pēdējo apgalvojumu jau var mēģināt sistemātiski pārbaudīt.
Šāda atšķirība nenozīmē, ka cilvēka pieredze ir nenozīmīga vai izdomāta. Cilvēks patiešām var būt kaut ko spēcīgi izjutis, redzējis vai atcerējies. Taču no pašas pieredzes vēl nevar droši noteikt tās cēloni.
Atmiņa, uztvere, gaidas, iepriekš iegūta, bet neapzināta informācija un citi psiholoģiski procesi var būt svarīgi, vērtējot neparastas pieredzes. Dažos gadījumos ar tiem var pietikt, lai notikušo izskaidrotu. Citos pieejamās informācijas vienkārši var būt par maz.
Arī “mēs nezinām” ir pieļaujama atbilde.
Nezināms cēlonis nav pierādījums paranormālam skaidrojumam. Taču nav arī jēgas izdomāt skaidrojumu tikai tādēļ, lai neatstātu jautājumu neatbildētu.
Vai parapsiholoģija ir zinātne?
Uz šo jautājumu bieži gribas atbildēt ar vienu vārdu — “jā” vai “nē”. Lietderīgāk ir nodalīt divus dažādus jautājumus.
Vai parapsiholoģijas jautājumus iespējams pētīt ar zinātniskām metodēm?
Jā. Ir veikti kontrolēti eksperimenti, izmantota statistika, nejaušināšana, aklināšana, iepriekšēja pētījumu reģistrācija, atvērti dati un neatkarīgi atkārtojumi.[5][6]
Vai parapsiholoģijas centrālie psi apgalvojumi ir pārliecinoši pierādīti?
Te atbilde ir cita. Plaša zinātniska vienprātība par stabilu un neatkarīgi atkārtojamu psi efektu nav izveidojusies. Literatūrā sastopami argumenti, ka kopējais pētījumu daudzums atbalsta psi pastāvēšanu,[3] nopietna šo secinājumu kritika[4] un stingri atkārtojumi, kuros iepriekš ziņotie efekti nav stabili parādījušies.[5][6]
Tāpēc precīzāk būtu teikt:
Parapsiholoģija ir pētniecības lauks, kurā ar zinātniskām metodēm mēģina pārbaudīt strīdīgus apgalvojumus par cilvēka pieredzi un iespējamām psi parādībām.
Tas, ka apgalvojumu pēta, vēl nenozīmē, ka tas ir pierādīts.
Ko pašlaik varam secināt?
Cilvēki ziņo par neparastām pieredzēm, un tās var pētīt.
Parapsiholoģijas vēsturē iegūti rezultāti, kurus daļa pētnieku uzskata par psi parādību pazīmēm. Citi pētnieki šādus secinājumus apstrīd. Savukārt īpaši stingri mūsdienu eksperimentu atkārtojumi vairākos labi zināmos gadījumos iepriekš ziņotos efektus nav spējuši stabili atkārtot.[5][6]
No tā neizriet, ka ikvienai neparastai pieredzei ir paranormāls cēlonis. Taču no tā neizriet arī tas, ka mēs jau protam izskaidrot ikvienu cilvēka neparasto pieredzi.
Tāpēc šajā vietnē mēs nesāksim ar gatavu atbildi.
Mēs skatīsimies, ko cilvēki ir piedzīvojuši, kā šīs parādības mēģināts pārbaudīt, kādi rezultāti iegūti, kur pētījumos radušās problēmas, kādi skaidrojumi ir iespējami un cik tālu pieejamie pierādījumi patiešām ļauj secināt.
Pieredzi uzklausām. Apgalvojumu pārbaudām. Pētījumu izvērtējam. Secinām tikai tik daudz, cik ļauj pierādījumi.
Avoti un literatūra
- American Psychological Association — “Parapsychology”, APA Dictionary of Psychology.
- Parapsychological Association — “Terms and Methods in Parapsychology”.
- Cardeña, E. (2018). The experimental evidence for parapsychological phenomena: A review. American Psychologist, 73(5), 663–677. DOI: 10.1037/amp0000236.
- Reber, A. S., & Alcock, J. E. (2020). Searching for the impossible: Parapsychology’s elusive quest. American Psychologist, 75(3), 391–399. DOI: 10.1037/amp0000486.
- Kekecs, Z., et al. (2023). Raising the value of research studies in psychological science by increasing the credibility of research reports: The Transparent Psi Project. Royal Society Open Science, 10, 191375. DOI: 10.1098/rsos.191375. Skatīts arī publicētais labojums, DOI: 10.1098/rsos.231080.
- Walleczek, J., et al. (2025). Metascientific replication project with the advanced meta-experimental protocol of the Transparent Psi Project procedures for testing the precognitive effect claimed by Bem. PLOS ONE, 20(11), e0335330. DOI: 10.1371/journal.pone.0335330.
- Bem, D. J. (2011). Feeling the future: Experimental evidence for anomalous retroactive influences on cognition and affect. Journal of Personality and Social Psychology, 100(3), 407–425. DOI: 10.1037/a0021524.
- Society for Psychical Research — History.
- University of Edinburgh — Koestler Parapsychology Library and Unit.
- Lund University — Center for Research on Consciousness and Anomalous Psychology (CERCAP).
- Latvijas Nacionālā enciklopēdija — Pauls Dāle.
- Latvijas Nacionālā enciklopēdija — psiholoģijas zinātne Latvijā.
- Latvijas Nacionālā enciklopēdija — Konstantīns Raudive.
- Utinans, A., Ancane, G., Tobacyk, J. J., Boyraz, G., Livingston, M. M., & Tobacyk, J. S. (2015). Paranormal beliefs of Latvian college students: A Latvian version of the Revised Paranormal Belief Scale. Psychological Reports, 116(1), 116–126. DOI: 10.2466/08.17.PR0.116k14w9.
- Utināns, A., Ancāne, G., Villeruša, A., & Vētra, J. (2020). Interrelations of paranormal and pseudoscientific beliefs and critical thinking disposition among undergraduate medical students of RSU.